normis

Kāpēc ir tik negatīva attieksme pret ĢMO?

— Kristaps Skutelis (@krizdabz) May 17, 2012

Daži mani draugi zinātnieki par ĢMO ir labās domās, jo pie tā strādā un zin kas tas ir. Tāpēc uzreiz tiksim pāri pirmajai no divām galvenajām problēmām – teorijā ĢMO ir ļoti daudzsološs, bet ir visādi traucēkļi, un visus tos var apvienot zem saukļa “ar lielu varu nāk liela atbildība”. Pirmā atbildība ir veselība – ĢMO (Ģenētiski Modificēti Organismi) nav tik sena tehnoloģija, lai tā būtu labi izpētīta attiecībā uz cilvēka veselību, un eksperiments notiek uz patērētāju rēķina, jo produkts nonācis tirgū pirms galēja sprieduma. Zinātnieki protams atbalsta to teorētisko potenciālu, jo tik tiešām tehnoloģija ir fascinējoša, un nonākot pareizās rokās, tai ir liela nākotne. Tāpēc no pirmā iemesla “nav izpētīta ietekme uz veselību” nonākam pie otrā – kāpēc nav?

Otrais punkts ir – komercija, bizness un “nepareizās rokas”. Sākotnēji ĢMO proponenti soliīja pasaules bada atrisinājumu, lētu ēdienu un mieru virs zemes. Bet nekā, ĢMO ir dārgs un kontrolēts. Tieši tā, ĢMO ir tehnoloģija, kuru tāpat kā visu citu intelektuālo īpašumu tirgo un pārdod, un beigās tā visa pieder lauksaimniecības tehnoloģiju gigantam Monsanto, kas ir “nepareizās rokas” jēdziena absolūtā definīcija. Pēc viņu darbības metodēm spriežot, sliktāk būtu tikai ja ĢMO tehnoloīģijas piederētu Hitleram.

Labi šīs problēmas ir aprakstītas filmās Michael Clayton un Food Inc. Īsumā – kad visi graudu ražotāji pieder vienai firmai, un tā tirgo tikai ĢMO sēklas, tev ir iespēja pirkt tikai vienas sēklas. Šīs sēklas satur Monsanto piederošu tehnoloģiju, un to (surprise surprise) ir aizliegts pavairot. T.i. ja tu nākamajā gadā gribētu sēt labību no graudiem kas izauga, nekā nebija – autortiesību pārkāpums, gluži kā mūzikas pasaulē. Tev jāpērk jaunas sēklas katru gadu. Ja tavas sēklas ar vēja un putnu palīdzību iesējušās kaimiņu laukā, kas neizmanto ĢMO sēklas, viņa raža tiek samaitāta (skat punktu “veselība”), kā arī pie viņa durvīm klauvē Monsanto, un liek maksāt par nelegālu tehnoloģiju lietošanu (atkal kā mūzikas pasaulē). Indijā dažus gadus atpakaļ sākās vilnis ar zemnieku pašnāvībām, jo ĢMO sēklas tika sapirktas neizlasot līgumu, un zemnieki nespēja maksāt katru gadu par jaunām sēklām.

Ja vēl par veselības ietekmi domas pagaidām dalās un konkrētu pierādijumu nav, Lielā Brāļa Monsanto ietekme ir fakts, jo jau šodien tiem pieder visa lauksaimniecības industrija amerikā, un – arī lielas kompānijas eiropā. Piemēram Monsanto draugs un cits Hitlerisks monstrs “Cargill” (kāpēc tas ir monstrs, skat Food Inc) Latvijā tirgo eļļu Risso (tā gan nesatur ĢMO).

Īsi sakot, mums būtu jāpriecājas, ka ĢMO nav atbalstīts Eiropas Savienībā (atļauts ir audzēt tikai Rapšus, Soju un kartupeļus priekš cietes, kā arī tas viss obligāti jāmarķē), un laukos vēl atļauj stādīt kartupeļus no pagājušās ražas, un nav jāparaksta līgums, ka katru nākamo rudeni tu pirksi jaunus ĢMO kartupeļus par 3x lielāku cenu

Nu jau pagājis labs laiciņš kopš pazaudēju veco sitamo nokiju, un aizvietoju ar relatīvi modernu Android telefonu. Nopirku to Oktobrī un šķiet ir pienācis laiks lai pastāstītu par reālu lietotāja pieredzi.

Lietoju telefonu ikdienā, tātad telefons ir man līdzi visur – braucot ar velosipēdu, ejot slēpņot, staigājot mežā. Telefons ir kritis neskaitāmi daudz reizes, arī izslīdot no rokas, braucot ar velosipēdu (jā jā, drošība un tā). Telefons ir mērcēts lietū, lietots ar netīrām rokām, un bieži vien nēsāts somas kabatā blakus atslēgām. Fiziski – telefons ir nevainojams. Komplektā tam nāca ekrāna aizsargs, bet es to noplēsu, un arī bez jebkādas plēves vēl šobrīd uz ekrāna nav atrodama neviena skramba (ja pagriež pret gaismu, kaut kādas niecīgas skrambiņas var saskatīt).

Vienīgais bojājums no neskaitāmaniem kritieniem (viens no tiem – cauri ledum uz asfalta peļķē. jā es zinu, esmu ļoti nevīžīgs pret telefoniem), ir saskrāpēts korpusa stūris. Īsi sakot, jā –  es šo telefonu varu ieteikt jebkādu āra aktivitāšu cienītājiem, nevīžīgiem cilvēkiem, un tādiem, kas nav pārliecināti, ka telefonu nenometīs zemē vismaz reizi mēnesī. Arī tādiem, kas bieži lieto telefonu ārpus telpām, īpaši mūsu rudeņos un ziemās, kad temperatūras maiņas nozīmē kondensātu, kad ārā līst, kad ārā ir auksti. Korpuss un ekrāns ir ļoiti izturīgi, aparāts patīkami gumijots un labi guļ rokā, ekrāns strādā arī ar slapjiem pirkstiem, vai pat zem ūdens.

Par tehniskajām iespējām – GPS ierīce šim telefonam ir fantastiski precīza. Nezinu kāpēc, iespējams arī dēļ barometra, kas palīdz koriģēt GPS augstumu. Veicu nelielu testu, izbraucot no darba uz mājām, 10Km garumā, salīdzinot telefonu ar Garmin 62s (viens no labākajiem modeļiem). Kļūdu bija aptuveni tik pat daudz cik Garminam, vietas atšķīrās, bet tas iespējams dēļ atšķirīgā novietojuma testa laikā. Kopumā biju ļoti pārsteigts. Kamera telefonam ir draņķīga fotogrāfijām, taču nezin kāpēc filmē visai labi. Kameras aizsargstikliņš atrodas visai dziļā padziļinājumā, tāpēc to ir ļoti grūti notīrīt, un tāpēc tas vienmēr ir aizmiglojies.

Uz Android ir pieejamas tādas lieliskas programmas kā Locus un Androzic, kurām uz iPhone diemžēl nav analogu (nemaz nerunājot par to, ka iPhone būtu miris jau trīs reizes, ja es viņu mētātu tāpat kā Sony). Ierīce darbojas ātri, izņemot interfeisa nesakārtotību un nelielo haosu Android pasaulē kā tādā, kopumā aparāts ir lietojams un nenožēloju pirkumu. Vienīgais kas nedauz reizēm traucē, ir mazais ekrāns. Ne dēļ tā, ka uz tā būtu par maz informācijas (nē, jo tam izšķirtspēja ir tāda pati kā fiziski lielākajiem konkurentiem Samsung Xcover un Motorola Defy), bet dēļ tā, ka grūti vertikālajā režīmā rakstīt uz QWERTY klaviatūras ar divām rokām.

Kopumā esmu apmierināts, un varu Sony Xperia Active ieteikt arī citiem.

Ir tāda kompānija, kas ražo piena produktus, un arī maizi  - Daugava. Agrāk tie bija pārmērīgi dārgi produkti, bet tagad kļuviši gandrīz vienā cenā ar jebkuriem citiem. Jūs zinājāt, ka Daugavai ir pašiem savas govis, un ka tās klausās mūziku? Visticamāk nē, īpaši ja uzņēmumu ziniet tikai no vides reklāmas un produktu iepakojumiem. Ja uzņēmuma mājaslapa beidzot ir kaut cik sakārtota, tad vides reklāmas ir vienkārši nožēlojamas!

“Daugava – tas ir hīts!” Vai reklamē tīņu košļājamo gumiju, vai jauno pokemonu spēli? Nevar saprast – manās acīs tie reklamē savu marketinga speciālistu nekompetenci, jeb, ejot tālāt – stulbumu. Tā vietā lai reklāmā runātu par svarīgo, iziet uz lētiem saukļiem un krāsainiem burtiem. Jūs vispār paši apzinaties kur slēpjas jūsu potenciāls? Ar ko jūs atšķiraties no jebkā cita?

Tāpat ar produktu līnijām – cik var būt dažādu pienu, nepaskaidrojot atšķirības? Kāpēc ir Daugava stiklenē, Aiviekste plastmasenē, un Daugava (vēlreiz) tetrapakā? Kā atšķiras saturs? Kur tas ir paskaidrots? Es atbalstu Latvijas uzņēmumus, kas ražo ekoloģiskus, videi draudzīgus un veselīgus produktus no pašmāju izejvielām. Bet lūdzu, lūdzu – nolīgstiet kādu kas izstrādā brenda identitāti un mārketinga stratēģiju!

Mēs jau visi iedomājamies, ka esam normāli, un ka apkārtējie ir savādāki. Lai ko es nepaņemtu par piemēru, vienmēr atradīsies grupas ar cilvēkiem, kas teiks – bet kas tad tur īpašs, un minēs kādus labākus piemērus. Bet reizēm tas sāk tik ļoti krist acīs, ka nespēju neuzrakstīt – es tiešām jūtos kā nenormāls, jo sekojošais šķiet ir latvijas standarts. Piemēram bijām ar bērnu aizgājuši pastaigāt pa dabas taku. Taka smuki iekārtota, marķēta, ar kartēm un informatīvajiem stendiem. Pie bērnu laukuma sastapām interesantu kompāniju. Starp četriem pieaugušajiem bija aptuveni trīs gadus vecs bērns, taču pieaugušie visi kā viens bija smagā reibumā, lauza dažādus spēļu laukuma rīkus, runāja vienkārši neiedomājami spēcīgā leksikā (anālais sekss bija tikai maigākais no tā ko es te varu uzrakstīt), nepārtraukti vāļājās pa zemi, viens iegāja krūmos pavemt, pa jokam uzkāvās – uzvedās kā normāli dzērāji. Un tur pat bērns. Video šo visu tik labi neattēlo, jo nesaņēmos pafilmēt vairāk.

Līdzīga kompānija bija arī tramvajā, kad braucām uz zoodārzu (tie gan bija skaidrā). Viņi brauca bez biļetēm un veica visādus interesantus manevrus lai izvairītos no kontroles. Pie ieejas zoodārzā pienāca un gribēja mums pārdot itkā lētākas Zoo biļetes, ko viens no viņiem bija dabūjis darbā. Parastās 4Ls cenas vietā, viņi prasīja 2.5Ls par biļeti. Apskatot tuvāk, izrādijās ka pārdodamais ir 50% atlaižu kupons, kas nozīmē, ka mēs samaksājot 2.5Ls iegūtu iespēju nopirkt biļeti pa 2Ls (iztērējot par 50sant vairāk kā normāli). Galvenais, ka viņi negribēja mūs piekrāpt, bet patiešām nezināja ko viņi īsti tirgo, un kāpēc tas nav izdevīgi. Un piemēri turpinās. No cilvēkiem kas ar sajūsmu skatās “Dziedošos dvīņus” līdz “Sievu sitējiem narkomāniem”.

Pēc šī un citiem līdzīgiem gadījumiem, es neesmu pārliecināts, ka tautas vēlēts prezidents ir laba doma. Un tāpat – arī pie šī raksta komentāros noteikti atradīsies kāds, kuru minētie piemēri nepārsteidz, bet ir rakstītāja ikdiena, un kurš neizpratnē jautās “bet kas tad tur tāds, tur jau nekā tāda nav?” Un par to arī šis stāsts

Nesen Garmin ierīču lietotājiem iznāca jauna programmatūras versija, kas ļauj Geocaching slēpņiem attēlot “Spoiler bildes”. Lielisks papildinājums, bet atvainojos – ir problēma: tikai Opencaching slēpņiem. Opencaching ir Garmin atbildes joks pēc konflikta ar Groundspeak, kas ir Geocaching projekta autori. Opencaching nekur īsti nav populārs tāpēc šāda izmaiņa nevienam Latvijā nav aktuāla – bet pamanīju nelielu piezīmi ziņas apakšā:

You can also take advantage of geocache photos on your Garmin handheld for geocaches obtained from a source other than OpenCaching.

Tiesa gan lai lietotu bildes no Geocaching slēpņiem, tās jāizvieto tik šausmīgi neparocīgā veidā, ka vēmiens nāk. Acīmredzot ar nolūku process ir sataisīts tik līks, ka teorētiski ir bet praktiski ar rokām to neviens nedarīs.

Par laimi, Windows lietotājiem uzreiz parādijās dažādas programmas kas šo automatizē un automātiski ielādē bildes, kā arī sakārto tās ļoti šīzīgajā direktoriju formātā. Bet ko darīt Linux un Mac lietotājiem? Par laimi, arī šeit kāds ir pastrādājis, un izveidojis komandrīkas kopu Python skriptu veidā: GCtools. Kā šo brīnu uzinstalēt uz Mac? Nav tik grūti.

1. Uzinstalējam Xcode, šis nāk līdzi uz Mac instalācijas diska, vai atrodams Mac App store
2. Uzinstalējam Mac Ports, sistēmu kas ļauj viegli instalēt visādas linux programmas
3. Pēc noklusējuma uz Mac ir virsū Python 2.7, bet mums vajag 3. Tāpēc rakstām komandrindā sudo port install python32
4. Nepieciešams arī XML failu lasītājs priekš Python, rakstām sudo port install py32-lxml
5. Vajadzīga bilžu apakšsistēma, rakstam sudo port install ImageMagick
6. Atveram  GCtools folderī ielādēto failu gc_get_spoiler_pics.py ar teksta redaktoru
7. Nomainam failā pirmo rindiņu (Python atrašanās vieta) pret šo (to kur to ielika port komanda): #!/opt/local/bin/python3.2 -OO
8. Komandrindā rakstām ./gc_get_spoiler_pics.py g.gpx (kur g.gpx ir tavs Geocaching pocket query)
9. Rezultātā tiks ielādētas bildes no GPX failā minētajiem slēpņiem, un saglabātas Garmin saprotamā folderu struktūrā. Kopējam aparātā un gatavs!

Izskatās briesmīgi sarežģīti, it īpaši ja esi pieradis pie smukiem GUI interfeisiem, bet nebaidies, ja sekosi soli pa solim, viss būs kā vajag.

Atceros, ka skolas, īpaši pamatskolas laikā, ļoti daudz lasīju. Tad nāca datoru ēra, un grāmatu lasīšana kļuva arvien mazāk un mazāk svarīga. Tad nāca filmas pa vakariem, tad darbs, tad tas viss kopā – un grāmatām vienkārši vairs nebija vietas. Grāmatas manā dzīvē atgriezās, kad iedomājos ziemā braucot uz darbu, sabiedriskajā transportā nevis lūrēt apkārt vai bakstīties telefonā, bet lasīt. Tādi es izlasīju veselu lērumu pārsvarā nejēdzīgas lubu literatūras un tīņu bestselleru. Bet autobusā grāmatas ir tik smagas un neparocīgas, turklāt neglābjama slinkuma dēļ uz bibliotēku vairs neeju, un visu pirkt arī negribās. Nav ko taisnoties, tā vienkārši notika ka grāmatas pazuda, un es to nožēloju.

Bet tad ziemassvētkos man uzdāvināja Kindle. Es agrāk biju ļoti skeptisks uz šo ierīci. Neticēju, ka lasot ekrānā var izbaudīt to pašu, ko lasot papīra grāmatu, kurai ir sava īpašā smarža, lapu tekstūra, svars. Patiesībā izrādijās, ka lasot grāmatas tik ļoti iegrimsti sižetā, ka tādas lietas pazūd tālu fonā. Nupat esmu reducējis Kindle vienīgo trūkumu uz nespēju ātri pārlapot atpakaļ uz kādu nezināmu vietu sižetā, kuru papīra grāmatā var identificēt vizuāli, pēc paragrāfu pārtraukuma atrašanās vietas, vai atslēgas vārdiem ātri šķirot pāri. Kindle ir neglābjami lēns šajā ziņā, un ja vēlas atgriezties atpakaļ uz vietu, kuru precīzi nezini – to nevar izdarīt (seach neskaitās, tas strādā tikai ja zini ko meklē).

Šogad esmu izlasījis jau visai lielu skaitu grāmatu. Protams 90% no šī izlasīju janvārī, un kopš tā mans ātrums samazinājies, jo vairs nebraucu sabiedriskajā transportā. Te būs daži vārdi par lasīto.

The diving pool, Yoko Ogawa (in progress)

Stāsts par meiteni, kas dzīvo bērnu patversmē jo viņas vecāki to pārvalda. Meitenei rodas dīvainas sadistiskas fantāzijas. Ir ļoti skaisti uzrakstīts, taču man kā vecākam brīžiem ir diezgan baisi lasīt.

Atrocity archives, Charles Stross

Var just, un tā arī ir, ka grāmatu rakstījis datorgīks. Pārpilns ar pareizām datoru un programmatūras atsaucēm, vēstures, fizikas un milzīgs daudzums pseidozinātnes. Jūs protams neticēsiet, taču tik tiešām – grāmatas sižets ir par paralelo dimensiju kurā noslēpušies nacisti, un tad tos apēdis pārdimensionāls monstrs, kas vēlas našķoties ap mūsu dimensijas enerģiju, tāpēc datorgīki ar nekromancijas palīdzību atdzīvina visādus zombijus un cenšas ar to cīnīties. Nu gīkisms totāls, bet iemācijos dažas interesantas lietas. Literārā ziņā nekas īpašs.

Ķēniņa Zālamana raktuves, Henrijs Raiders Hagards

Bērnības klasika. Biju lasījis to paņemdams torņakalna bibliotēkā kādā septītajā klasē. Neko neatcerējos. Patiesībā grāmata visai bērnišķīga, bet bija interesanti palasīt par āfriku, it īpaši zinot, ka autors grāmatu rakstījis laikā, kad āfrikai pa vidu vēl bija milzīgi balti pleķi un nekas nebija izpētīts. Bet nu tā ļoti vienkārši un nerealistiski. Šis jums nav Tumsas Sirds, drīzāk Indiana Džonss.

From Russia with love, Ian Fleming

Gribēju izprovēt slaveno Bondu arī uz papīra grāmatas formā. Ziniet ko – šausmīgi banāls un garlaicīgs sviests. Visi tēli tādi kā no kartona, pārbāzts ar nepatiesiem stereotipiem un muļķībām. Galīgi vīlos, vairākas reizes gribējās pārstāt lasīt.

The man in the high castle, Philip K. Dick

Kaže par šo ļoti fanoja, tāpēc izvēlējos. Nebija tik labi kā gaidīts, laikam par daudz sacerējos. Atgādināja visādas citas grāmatas, nespēju saskatīt unikalitāti vai autentiskumu, šķiet atgādināja Brave new world, tikai tas man patika labāk. Distopijas man patīk, bet te kaut kā priekš manis pietrūka.

The old man and the sea, Ernest Hemingway

Mobijs Diks iesācējiem, iespējams tā. Šis lasās daudz raitāk un ir daudz īsāks. Stāsts ir vienkāršs, ģenialitāte ir vārdos un ainavā. Skaisti, vienkarši. Tā teikts miniatūra glezniņa.

Lisabonas nakts, Ēriks Marija Remarks 

Ļoti patika, stāsts par bēgļa gaitām pasaules kara laikā. Nezinu kas tieši mani uzrunāja, bet spēju saklausīt stāstītāja balsi un identificēties, pārdzīvot līdzi un saprast. Centīšos palasīt vēl ko no Remarka.

1Q84, Haruki Murakami 

Šai ir veltīts atsevišks raksts.

Papildinājums: Dēļ milzīgā skaita absolūti nekorekto komentāru, paskaidrojums! Šī nav recenzija, bet nezinātnisks salīdzinājums. Salīdzināt var picu ar pīrādziņiem, un čības ar zābakiem. Vienam patīk Monē, vienam patīk Maļinovs. Salīdzināt var arī Zoom objektīvu ar Normālo objektīvu, jo gala rezultāts ir attēls. Tiek salīdzināti rezultāti, nevis līdzekļi, šī nav recenzija, kur tiek ievēroti principi un aptākļi. Šeit tiek salīdzināts Sprite un apelsīnu sula! 

Absolūti nezinātnisks un potenciāli kļūdains (tikai atruna, jo pieredze apstiprina rezultātus) tests kur es uz statīva uzliku Sony Nex5, un nobildēju divas bildes. Pirmo ar Nikon Series-E budžeta manual focus objektīvu (50mm f1.8), un otru ar Sony kit 18-55mm autofocus objektīvu. Abas bildes tapa ar f8 diafragmas atvērumu, Kit lēca bija uzzūmēta uz tādu pašu attēlu kā Nikon objektīvs (aptuveni tie paši 50mm). Protams negodīgi salīdzināt Kit zoom objektīvu ar gaišu standarta lēcu, bet atcerieties, ka Series-E savā laikā (1983) bija absolūtais budžeta gals. Lētāks par lētu. Neviena no bildēm nav apstrādāta. Notika failu atlase (no katras lēcas 4 kadri, visi ar manual focus fokusēti uz gājēju pārejas zīmi, atlasīju asākos kadrus no katras lēcas). Pēc tam copy un paste blakus vienu otrai labākās bildes.

Nikon Series-E 50mm f1.8 @ f8

Sony 18-55 Nex Kit lens @ f8

Nikon lēca pa kreisi, Sony pa labi

Stūris. Nikon pa labi, Sony pa kreisi

Nikon pa kreisi, Sony pa labi

Šokeris. Bildes stūris. Nikon augšā, Sony lejā.

Tagad es saprotu kāpēc ir dzirdēts tāds arguments kā “because IT HAS NIKON GLASS”

Jaunākā informācija: veļļuks pārdots!

Trek Navigator 3.0

Praktiski nav lietots, pirkts 2009. gadā veikalā Trek, ir visi papīri (garantija gan beigusies protams), pārsvarā stāvējis garāžā. Ir daži nelieli skrāpējumi, kas neietekmē darbību, un veidojušies reizēm pieskaroties otram ritenim, kas novietots blakus.

Komforta modelis meitenēm, ērta sēdēšana, platās mīkstās Bontrager Comfort riepas ar trīskāršu slāni pret stiklu caurumiem, Tektro metāliskās V bremzes, Alivio* pārslēdzējs aizmugurē, SRAM MRX Pro Gripshift rokturi,  RST amortizētā dakša.

Tehniski stāvoklis ir perfekts (kā jauns, 98%).

Jauns maksā ap 400Ls, šo pārdodam par 299Ls. Rakstiet uz pienene@gmail.com vai zvaniet Norai uz 26589337

P.S.: Shimano aprīkojumu klases iet aptuveni šādi no sliktāka uz labāku – TX (Touring), Altus, Acera, Alivio, Deore, XT. Ir riteņi ar Nexus rumbām, bet es no tām izvairītos sarežģītās apkopes dēļ. 

 Jaunākā informācija: veļļuks pārdots!

Šonedēļ atsāku uz darbu braukt ar velosipēdu. Sezona tika pārtraukta kaut kad gada nogalē, kad biju apslimis, un negribēju riskēt iekulties lielākās veselības problēmās. Pēc tam atsākt bija grūti, kā jau parasti. Rīga ir visai labi braucama, ārā jau ir silts, ielas pārsvarā ir tīras. Mazākās ielas pludo, un agri no rīta (izbraucu septiņos vai nedaudz agrāk) mazās ielas ir apledojušas, kas ir galvenā problēma. Reizēm ledus ir tik slidens, ka ātrums jāsamazina līdz minimumam. Atceļā no darba tas ledus ir nozudis, un braukt ir pavisam patīkami.

Viss izskatās pavisam citādi, ja brauc ar velo. Tik daudz var redzēt, tik daudz dzirdēt – pasaules skaņas visapkārt. Katru dienu varu braukt pa citu maršrutu, un piestāt kur vēlos. Pārsēšanās ar autobusiem ir tik vienveidīga un neinteresanta.

Velo celiņš gan nedaudz apskādēts – tur būvē jauno satiksmes mezglu, kur daugavgrīvas iela savienosies ar vanšu tiltu, un tā vienvirziena puse, kas iet gar mārtiņa baznīcu, paliks par dzīvojamo zonu. Izskatās, ka tuvākajā laikā velo celiņš uz laiku būs nepieejams, jo pie preses nama jau daļa no tā ir pazudusi zem kāpurķēžniekiem.

Kādu laiku atpakaļ jūsminājos par Plex, un pretim saņēmu neizpratni, jo vai nu cilvēki nezināja kas tas ir, vai arī nesaprata priekš kam tādu vajag.

Jā, jāatzīst, ka tomēr tas nav paredzēts visiem. Tā ir media centra programma, paredzēta ļoti konkrētam lietotājam.

Ja tev ir daudz filmu un seriālu, kurus skaties neregulāri, un galvenais paradums ir – tos iegūt, un noskatīties kaut kad vēlāk.Ja tev ir vairākas ierīces, un reizēm iesāc skatīties uz vienas, un vēlies turpināt uz citas. Ja tev ir nepieciešamība skatīties attālināti, filmas un seriālus kas atrodas mājās. Ja tu to visu skaties no dīvāna uz televizora, un vēlies kontrolēt ar pulti. Ja tev patīk automātiska subtitru ielāde, un sižeta pārskats ar plakātu un mūziku. Tikai tad tu izbaudīsi visu ko dod Plex.

Plex automātiski meklēs norādītajos folderos failus, un identificēs tos pēc nosaukumiem. Nekas nav jāpārsauc, viņš labi pazīst arī šizofrēniskos relīsu nosaukumus (webdl.1080p.matrix.crackerzzzz.mkv). Tas ir balstīts uz Mplayer jaudīgo dzini, tāpēc spēlē visu ko vien kāds ir radījis, un dara to ar hw akselerāciju (lasi – spēlē ātri arī lielos failus). Māk spēlēt pa taisno par filmas kas saarhivētas 79 RAR failos, tās neatarhivējot.

Plex ir pieejams gan uz Windows, gan uz Mac. Mobilie klienti eksistē gan Android gan iOS. Uz Linux laikam pieejams tikai pliks media serveris (ne spēlētājs). Zinātāji pamanīs, ka Plex ir t.s. fork no XMBC, tikai Plex ir daudz nopulētāks, pēc noklusējuma smukāks, un draudzīgāks. XMBC var uztaisīt tādu pašu, tikai jāpieliek vairāk pūļu.

Tas arī īsumā galvenais plex lietotāja apraksts. Tālāk sekos dažas ilustrācijas.

Galvenais plex logs:

Izvēloties Movies, tiek parādīts neredzēto filmu saraksts ar plakātiem, aprakstiem, un indikatoru vai filma ir iesākta, vai nē:

Pat neieejot TV shows sadaļā, uzreiz ir redzami svaigākās sērijas, kā arī iesāktās sērijas. Ja tev ir ļoti daudz seriālu, un teiksim neskaties jaunāko, bet esi ielādējis visas sezonas – lielisks pārvaldnieks. Pirms Plex es turēju teksta dokumentu, kur bija rakstīts kura sērija jāskatās tālāk. Var jau protams nodzēst, bet ja lādē pa vienai, var apmaldīties.

Izvēloties apskatīt visus pieejamos seriālus, par katru seriālu ir apraksts, fonā skan tēmas mūzika no seriāla, ir atbilstošs dizains, un katrai sērijai ir apraksts. Ja ir sanācis, ka folderī atrastas divas vienādas sērijas, tad tiek piedāvāts izvēlēties labākās kvalitātes failu.

Tad iedomājies, ka iesāki skatīties filmu uz dīvāna viesistabā, bet tad izdomāji pārvākties uz guļamistabu, un turpināt skatīties laptopā (vai iPad). Visi Plex klienti slēdzas pie centrālā Plex media servera (kurš šajā gadījumā ir mans galvenais mājas dators) un tur jau ir informācija, kur es pārtraucu skatīties. Piedāvā turpināt precīzi no tās pašas vietas.

Plex ir ne tikai labs media centrs, tas ir arī labs spēlētājs kā tāds. Tam ir lērums visādu opciju, iespējams resinhronizēt subtitrus, visādi regulēt bildi, mainīt audio celiņus, izvēlēties citas izejas skaņai utt.

Protams atkārtošu – lielākā bauda lietot plex ir ar iMac pulti (vai bluetooth klavieri) un uz televizora/projektora. Datorā īsti to izbaudīt nevar, jo tāpat jau sēdi pie peles, un uz faila uzklikšķināt nav tik grūti. Iesaku izmēģināt! Ja tavi skatīšanās paradumi sakrīt ar manējiem, domāju tev patiks. Galvenais – bezmaksas.