Atceros, ka skolas, īpaši pamatskolas laikā, ļoti daudz lasīju. Tad nāca datoru ēra, un grāmatu lasīšana kļuva arvien mazāk un mazāk svarīga. Tad nāca filmas pa vakariem, tad darbs, tad tas viss kopā – un grāmatām vienkārši vairs nebija vietas. Grāmatas manā dzīvē atgriezās, kad iedomājos ziemā braucot uz darbu, sabiedriskajā transportā nevis lūrēt apkārt vai bakstīties telefonā, bet lasīt. Tādi es izlasīju veselu lērumu pārsvarā nejēdzīgas lubu literatūras un tīņu bestselleru. Bet autobusā grāmatas ir tik smagas un neparocīgas, turklāt neglābjama slinkuma dēļ uz bibliotēku vairs neeju, un visu pirkt arī negribās. Nav ko taisnoties, tā vienkārši notika ka grāmatas pazuda, un es to nožēloju.
Bet tad ziemassvētkos man uzdāvināja Kindle. Es agrāk biju ļoti skeptisks uz šo ierīci. Neticēju, ka lasot ekrānā var izbaudīt to pašu, ko lasot papīra grāmatu, kurai ir sava īpašā smarža, lapu tekstūra, svars. Patiesībā izrādijās, ka lasot grāmatas tik ļoti iegrimsti sižetā, ka tādas lietas pazūd tālu fonā. Nupat esmu reducējis Kindle vienīgo trūkumu uz nespēju ātri pārlapot atpakaļ uz kādu nezināmu vietu sižetā, kuru papīra grāmatā var identificēt vizuāli, pēc paragrāfu pārtraukuma atrašanās vietas, vai atslēgas vārdiem ātri šķirot pāri. Kindle ir neglābjami lēns šajā ziņā, un ja vēlas atgriezties atpakaļ uz vietu, kuru precīzi nezini – to nevar izdarīt (seach neskaitās, tas strādā tikai ja zini ko meklē).
Šogad esmu izlasījis jau visai lielu skaitu grāmatu. Protams 90% no šī izlasīju janvārī, un kopš tā mans ātrums samazinājies, jo vairs nebraucu sabiedriskajā transportā. Te būs daži vārdi par lasīto.
The diving pool, Yoko Ogawa (in progress)
Stāsts par meiteni, kas dzīvo bērnu patversmē jo viņas vecāki to pārvalda. Meitenei rodas dīvainas sadistiskas fantāzijas. Ir ļoti skaisti uzrakstīts, taču man kā vecākam brīžiem ir diezgan baisi lasīt.
Atrocity archives, Charles Stross
Var just, un tā arī ir, ka grāmatu rakstījis datorgīks. Pārpilns ar pareizām datoru un programmatūras atsaucēm, vēstures, fizikas un milzīgs daudzums pseidozinātnes. Jūs protams neticēsiet, taču tik tiešām – grāmatas sižets ir par paralelo dimensiju kurā noslēpušies nacisti, un tad tos apēdis pārdimensionāls monstrs, kas vēlas našķoties ap mūsu dimensijas enerģiju, tāpēc datorgīki ar nekromancijas palīdzību atdzīvina visādus zombijus un cenšas ar to cīnīties. Nu gīkisms totāls, bet iemācijos dažas interesantas lietas. Literārā ziņā nekas īpašs.
Ķēniņa Zālamana raktuves, Henrijs Raiders Hagards
Bērnības klasika. Biju lasījis to paņemdams torņakalna bibliotēkā kādā septītajā klasē. Neko neatcerējos. Patiesībā grāmata visai bērnišķīga, bet bija interesanti palasīt par āfriku, it īpaši zinot, ka autors grāmatu rakstījis laikā, kad āfrikai pa vidu vēl bija milzīgi balti pleķi un nekas nebija izpētīts. Bet nu tā ļoti vienkārši un nerealistiski. Šis jums nav Tumsas Sirds, drīzāk Indiana Džonss.
From Russia with love, Ian Fleming
Gribēju izprovēt slaveno Bondu arī uz papīra grāmatas formā. Ziniet ko – šausmīgi banāls un garlaicīgs sviests. Visi tēli tādi kā no kartona, pārbāzts ar nepatiesiem stereotipiem un muļķībām. Galīgi vīlos, vairākas reizes gribējās pārstāt lasīt.
The man in the high castle, Philip K. Dick
Kaže par šo ļoti fanoja, tāpēc izvēlējos. Nebija tik labi kā gaidīts, laikam par daudz sacerējos. Atgādināja visādas citas grāmatas, nespēju saskatīt unikalitāti vai autentiskumu, šķiet atgādināja Brave new world, tikai tas man patika labāk. Distopijas man patīk, bet te kaut kā priekš manis pietrūka.
The old man and the sea, Ernest Hemingway
Mobijs Diks iesācējiem, iespējams tā. Šis lasās daudz raitāk un ir daudz īsāks. Stāsts ir vienkāršs, ģenialitāte ir vārdos un ainavā. Skaisti, vienkarši. Tā teikts miniatūra glezniņa.
Lisabonas nakts, Ēriks Marija Remarks
Ļoti patika, stāsts par bēgļa gaitām pasaules kara laikā. Nezinu kas tieši mani uzrunāja, bet spēju saklausīt stāstītāja balsi un identificēties, pārdzīvot līdzi un saprast. Centīšos palasīt vēl ko no Remarka.
1Q84, Haruki Murakami
Šai ir veltīts atsevišks raksts.