Filmas pret seriāliem, gluži kā Twitter pret blogu. Reizēm noliekam Oliveru gulēt, un šķiet, ka jau ir par vēlu lai sāktu skatīties kādu filmu, taču beigās noskatāmies trīs sērijas, kas jau ir pat virs standarta filmas garuma. Reizēm seriālus ir vieglāk uztvert, un nogurušam prātam vajag kaut kādu slinkumu. Seriālos sižets tiek stiepts, un novēršoties ir grūtāk palaist garām sižeta detaļas. Seriāls var iet fonā, kamēr dari ko citu, turpretim filma, īpaši ja svešvalodā, parasti prasa visu uzmanību. Nekad neesmu spējis skatīties filmu, tai pilnībā nepievēršoties. Mani pat traucē, ja kāds cits tai nepievēršas. Nora aiziet pēc ūdens un es lieku pauzi, pat ja viņa to klausās, un liek man nepauzēt.
Bet tāpat atrodas laiks filmām, un labām filmām. Sliktas filmas ļoti cenšamies neskatīties, priekš kam tērēt laiku, ja jau iepriekš skaidrs, ka nekas labs nesanāks, īpaši jo pasaulē ir tik daudz lielisku filmu, kurām visām diez vai pietiks laika?
Vienīgie izņēmumi, kad esmu gatavs skatīties arī viduvēju filmu, ir lidmašīnās. Tad esmu viens, un labās filmas gribas pataupīt lai skatītos kopā ar Noru, vai arī vienkārši lielākam ekrānam. Sākšu ar tām:
Red – filma par atvaļinātiem spiegiem, kurus spēlē dažādi zināmi aktieri. Brūss Villiss, Džons Malkovičs, Morgans Frīmens un Helēna Mirrena. Izrādijās, ka filma ir komēdija, un pat daudz labāka nekā biju iedomājies. Lidmašīnai visai patīkama. Teiksim tā – ja šobrīd amerikas komēdiju žanrā cieņā ir paģiru vēmekļu filmas – šī ir virs tā standarta. Vismaz nebija pretīgi.
Total Recall - tāpat kā astoņdesmito gadu filma ar šādu pašu nosaukumu, arī šī ir balstīta uz to pašu Filipa Dika grāmatu (reizēm rodas jautājums, kura mūsdienu sci-fi action filma nav balstīta uz Filipa K. Dika grāmatām ?:) Biju dzirdējis daudz negatīvu atsauksmju, bet patiesībā tik slikti jau arī nav. Filmā man patika lieliskās fona “dekorācijas” (ja vien tās mūsdienās tā maz drīkst saukt, jo tas ir CGI), vairākas ielu līmeņa ainas bija gluži kā no Blade Runner. Atmosfēra bija pārliecinoša. Protams bezgalīgā skriešana, šaušana, aizdomīgi smukās, neiznīcināmās meitenes un citi šādi sīkumi – tipiski, ne sliktāk kā parasti šādās filmās. Kopumā, diži nenožēloju ka skatījos.
Norwegian Wood – Haruki Murakami tāda paša nosaukuma grāmatas ekranizācija. Šī ir viena no man tuvākajām grāmatām, tāpēc bija īpaši sarežģīti šo skatīties bez aizspriedumiem. Gluži kā parasti ar ekranizācijām, ja esi lasījis grāmatu, filma šķiet saraustīta un sižets ar laukumiem. Bet esmu pārliecināts, ka tā nav ja skaties nelasījis grāmatu. Filma ir jauka, romantiska, visai tipiska japāņu filma. Iespējams dēļ augstāk minētā, iespējams kāda cita iemesla dēļ, bet brīžiem nepārliecijnāja aktieri. Viņu rīcība nešķita atbilstoša emocijām, iespējams cita aktieru izvēle nostrādātu labāk, iespējams es tikai gaidīju tās pašas emocijas kas grāmatā. Iespējams vēlreiz tas pats sižets nenostrādā tik labi, gluži kā anekdote kuru kāds stāsta jau trešo reizi.
Starry Starry Night – šī ir ļoti līdzīga iepriekš aprakstītajai, bet man pat patika labāk. Romantiska, nedaudz mistiska, sapņaina filma. Fantastiski skaisti skati, emocijas, pilns komplekts. Viena no jaukajām āzijas filmām, sniegainā vakarā ar vīna glāzi, svecēm un biezo segu – noteikti iesaku šādu komplektu. Līdz desmitniekam gan pietrūkst kaut kāda slīpējuma, reizēm specefekti ir par daudz uzmācīgi, nezinu, bet kopā forši.
Ruby Sparks - jauna filma, viena no nedaudz “alternatīvajām” komēdijām, kuras parasti piedalās dažādos ne visai alternatīvos festivālos. Teiksim – Juno, Little Miss Sunshine stilā. Man gan šķiet, ka šī nav piedalījusies festivālos, un nav pat neko diži “alternatīva”, taču tās stils un kopējā atmosfēra ir kā šādās filmās. Līdz ar to man patika! Aktieri ir “likable“, īpaši jo radās asociācijas ar pazīstamiem cilvēkiem, varēju pat kaut kādā mērā nedaudz asociēties. Ideja ir interesanta, un visā kopumā filma ir jauka. Noteikti varu ieteikt. Pakāpi virs tipiskās amerikāņu komēdijas (jā, noteikti virs augstākminētā Red līmeņa).
El secreto de sus ojos - Noslēpumi viņu acīs. Lieliska filma! Varbūt labākā no visām šeit aprakstītajām. Nedaudz detektīva, nedaudz romantikas. Kā jau parasti – Argentīniešu kino tur līmeni. Šajā filmā nostrādā vairāki atslēgas elementi, kas nepieciešami, lai man spēlētu uz nerviem. Dīvainā kārtā, viens no tiem (man personīgi) ir filmas, kur cilvēks ir novecojis, un atskatās uz kādu savu dzīves posmu pirms daudziem gadiem, un varbūt nožēlo iespējas ko palaidis garām. Liek sajust kaut kādu nespēku pret laiku. Patīkami tēli, nesteidzīgs sižets, visu laiku jauni jautājumi un nemaz ne tik vieglais detektīva sižets līdz pat beigām tur mazu spriedzīti. Ļoti laba filma!
