Tag Archives: filmas

Filmas

Filmas pret seriāliem, gluži kā Twitter pret blogu. Reizēm noliekam Oliveru gulēt, un šķiet, ka jau ir par vēlu lai sāktu skatīties kādu filmu, taču beigās noskatāmies trīs sērijas, kas jau ir pat virs standarta filmas garuma. Reizēm seriālus ir vieglāk uztvert, un nogurušam prātam vajag kaut kādu slinkumu. Seriālos sižets tiek stiepts, un novēršoties ir grūtāk palaist garām sižeta detaļas. Seriāls var iet fonā, kamēr dari ko citu, turpretim filma, īpaši ja svešvalodā, parasti prasa visu uzmanību. Nekad neesmu spējis skatīties filmu, tai pilnībā nepievēršoties. Mani pat traucē, ja kāds cits tai nepievēršas. Nora aiziet pēc ūdens un es lieku pauzi, pat ja viņa to klausās, un liek man nepauzēt.

Bet tāpat atrodas laiks filmām, un labām filmām. Sliktas filmas ļoti cenšamies neskatīties, priekš kam tērēt laiku, ja jau iepriekš skaidrs, ka nekas labs nesanāks, īpaši jo pasaulē ir tik daudz lielisku filmu, kurām visām diez vai pietiks laika?

Vienīgie izņēmumi, kad esmu gatavs skatīties arī viduvēju filmu, ir lidmašīnās. Tad esmu viens, un labās filmas gribas pataupīt lai skatītos kopā ar Noru, vai arī vienkārši lielākam ekrānam. Sākšu ar tām:

Red – filma par atvaļinātiem spiegiem, kurus spēlē dažādi zināmi aktieri. Brūss Villiss, Džons Malkovičs, Morgans Frīmens un Helēna Mirrena. Izrādijās, ka filma ir komēdija, un pat daudz labāka nekā biju iedomājies. Lidmašīnai visai patīkama. Teiksim tā – ja šobrīd amerikas komēdiju žanrā cieņā ir paģiru vēmekļu filmas – šī ir virs tā standarta. Vismaz nebija pretīgi.

Total Recall - tāpat kā astoņdesmito gadu filma ar šādu pašu nosaukumu, arī šī ir balstīta uz to pašu Filipa Dika grāmatu (reizēm rodas jautājums, kura mūsdienu sci-fi action filma nav balstīta uz Filipa K. Dika grāmatām ?:) Biju dzirdējis daudz negatīvu atsauksmju, bet patiesībā tik slikti jau arī nav. Filmā man patika lieliskās fona “dekorācijas” (ja vien tās mūsdienās tā maz drīkst saukt, jo tas ir CGI), vairākas ielu līmeņa ainas bija gluži kā no Blade Runner. Atmosfēra bija pārliecinoša. Protams bezgalīgā skriešana, šaušana, aizdomīgi smukās, neiznīcināmās meitenes un citi šādi sīkumi – tipiski, ne sliktāk kā parasti šādās filmās. Kopumā, diži nenožēloju ka skatījos.

Norwegian Wood – Haruki Murakami tāda paša nosaukuma grāmatas ekranizācija. Šī ir viena no man tuvākajām grāmatām, tāpēc bija īpaši sarežģīti šo skatīties bez aizspriedumiem. Gluži kā parasti ar ekranizācijām, ja esi lasījis grāmatu, filma šķiet saraustīta un sižets ar laukumiem. Bet esmu pārliecināts, ka tā nav ja skaties nelasījis grāmatu. Filma ir jauka, romantiska, visai tipiska japāņu filma. Iespējams dēļ augstāk minētā, iespējams kāda cita iemesla dēļ, bet brīžiem nepārliecijnāja aktieri. Viņu rīcība nešķita atbilstoša emocijām, iespējams cita aktieru izvēle nostrādātu labāk, iespējams es tikai gaidīju tās pašas emocijas kas grāmatā. Iespējams vēlreiz tas pats sižets nenostrādā tik labi, gluži kā anekdote kuru kāds stāsta jau trešo reizi.

Starry Starry Night – šī ir ļoti līdzīga iepriekš aprakstītajai, bet man pat patika labāk. Romantiska, nedaudz mistiska, sapņaina filma. Fantastiski skaisti skati, emocijas, pilns komplekts. Viena no jaukajām āzijas filmām, sniegainā vakarā ar vīna glāzi, svecēm un biezo segu – noteikti iesaku šādu komplektu. Līdz desmitniekam gan pietrūkst kaut kāda slīpējuma, reizēm specefekti ir par daudz uzmācīgi, nezinu, bet kopā forši.

Ruby Sparks - jauna filma, viena no nedaudz “alternatīvajām” komēdijām, kuras parasti piedalās dažādos ne visai alternatīvos festivālos. Teiksim – Juno, Little Miss Sunshine stilā. Man gan šķiet, ka šī nav piedalījusies festivālos, un nav pat neko diži “alternatīva”, taču tās stils un kopējā atmosfēra ir kā šādās filmās. Līdz ar to man patika! Aktieri ir “likable“, īpaši jo radās asociācijas ar pazīstamiem cilvēkiem, varēju pat kaut kādā mērā nedaudz asociēties. Ideja ir interesanta, un visā kopumā filma ir jauka. Noteikti varu ieteikt. Pakāpi virs tipiskās amerikāņu komēdijas (jā, noteikti virs augstākminētā Red līmeņa).

El secreto de sus ojos - Noslēpumi viņu acīs. Lieliska filma! Varbūt labākā no visām šeit aprakstītajām. Nedaudz detektīva, nedaudz romantikas. Kā jau parasti – Argentīniešu kino tur līmeni. Šajā filmā nostrādā vairāki atslēgas elementi, kas nepieciešami, lai man spēlētu uz nerviem. Dīvainā kārtā, viens no tiem (man personīgi) ir filmas, kur cilvēks ir novecojis, un atskatās uz kādu savu dzīves posmu pirms daudziem gadiem, un varbūt nožēlo iespējas ko palaidis garām. Liek sajust kaut kādu nespēku pret laiku. Patīkami tēli, nesteidzīgs sižets, visu laiku jauni jautājumi un nemaz ne tik vieglais detektīva sižets līdz pat beigām tur mazu spriedzīti. Ļoti laba filma!

 

Atkal pāris filmas

Šos rakstus nopietni nevajag uztvert, es te vairāk pierakstu lai pats atcerētos, šis nav recenziju saits. Katrā ziņā noskatījāmies dažas filmas. Uzreiz varu pateikt priekšā, ka visas filmas patika, un varu ieteikt. 

In time pārsteidza, jo biju sagaidījis lētu datorfilmu, taču izrādijās, ka filma ir pat visai laba savam žanram. Zinātniskā fantastika par nākotni, kur cilvēkiem tiek iedalīts gads dzīves pēc pilngadības sasniegšanas, un šo gadu var pagarināt tāpat kā pelnot naudu. Principā ja cilvēks ir sabiedrībai vērtīgs, viņa dzīve var tikt pagarināta. Izklausās, ka kāds sēdējis pie scenārija plānošanas galda un iedomājies “time is money” un paņēmis to ļoti burtiski, bet patiesībā tas netraucē filmai būt interesantai. Kaut kas no minority report stila.

Rum Diary arī lieliska filma. Jau sākumā radās asociācija ar The Mexican un Fear and loathing in las vegas un beigās izrādijās, ka pamatoti, jo filma balstīta uz tā paša autora grāmatas kas otrā. Radīja interesi par Puerto Rico. Jautra komēdija, bez vēmekļu jokiem kā mūsdienās pierasts. Stāsts par neveiksmīgu rakstnieku, kas ierodas Puerto Rico lai strādātu mazā neveiksmīgā avīzē par žurnālistu, bet tiek iepīts bandītu darījumos ar zemes tirdzniecību.

The Descendents ļoti Klūnija stilā, man liekas visas Klūnija filmas ir vienā stilā, bet tas ir labi, jo man tas stils patīk. Filmai nedaudz līdzīgs sižets kā Rum Diary, tikai ši nav komēdija. Arī šeit ir problēma ar neskartas zemes tirdzniecību, tikai šoreiz Havaju Salās. Šeit klūnijs nav nopietns biznesmenis, bet gan norūpējies tēvs ar mirstošu sievu. Filma ļoti patika.

Take Shelter ļoti sapņaina filma, ar maz dialogiem un daudz pārdomām. Vīrietis jūt, ka sāk jukt prātā, un lai arī to apzinās un saprot problēmu, iet pie psihiatra, tāpat seko savām vīzijām. Filma par viņa cīņu ar sevi. Patika. Noskaņu filma, kā man tās patīk saukt.

Moomins and the comet chase ir leļļu animācijas filma. Skatījāmies vakardien kinoteātrī ar bērniem. Filmai ir vienkārši episka ievada un beigu dziesma, ko kaut kādā, šķiet, reibumā izpilda Bjorka. Man ļoti patika. Visi, kas zin ko pēdējā laikā izpilda Bjorka – jā, tā ir tā pati šīze. Pati filma ļoti savdabīga, nekādu specefektu vai mūsdienu multeņu detalizācijas. Salīdzinoši ļoti vienkāršas lelles, sižets pēc grāmatas, nekādu pārspīlējumu vai “adaptāciju”. Kopumā bērniem patika, un man arī, it īpaši pēc šīzīgās ievada mūzikas.

Dažādas filmas

Contagion ir filma par vīrusu, kas lielos ātrumos izplatās pasaulē. Sākumā padomāju, ka būs kas līdzīgs zombijfilmām (kuras man, atšķirībā no Kaže, ne pārāk iet pie sirds), bet patiesībā filma ir tāda realistiskāka, pat ticama. Netiek piedāvāti ne galvenie varoņi, ne kādas īpaši laimīgas beigas. Varētu pat teikt, ka ja dzīvē notiktu kas tamlīdzīgs, šis būtu dokumentālas filmas mākslinieciskas adaptācijas ticams variants. Vairāk patika nekā nepatika, varbūt nedaudz pavilka uz “Babel” stilu. Iespējams. Aktieru komanda lieliska. Lika aizdomāties par visādiem ikdienas sīkumiem, piemeram cik bieži tomēr mēs aiztiekam priekšmetus, ko aiztiek citi.

The Ideas of March ir filma par prezidentu kandidātu cīņu. Filma ir saistoša, viegli skatāma, visai interesanta, taču es neredzu īpašu iemeslu tai nocelt balvu kā gada labākā filma jebkurā no kategorijām. Visai tipiska Klūnija filma ar neinteresantām beigām. Noskatīties gan tāpat laikam iesaku.

The Rain maker atšķirībā no citām šeit aprakstītajām ir paveca, viena no agrīnajām Matt Damon filmām. Režisors ir Francis Ford Coppola, kas arī mani piesaistīja viņu noskatīties. Sižets varētu patikt juristiem un advokātiem (hint, Liene), bet arī tādiem kā es viņa visai labi patika. Principā jauna advokāta cīņa ar netaisnību, sliktās korporācijas un nabadzīgā tauta – stāsts no šīs tēmas.

The Help ir filma par melnādaino apspiešanu pilsoņu tiesību kustības laikā, sešdesmito sākumā, precīzāk par mājkalpotājām. Kad kāds no draugiem šo filmu bija pieminējis iepriekš, nebiju iedomājies, ka tā būs šāda tipa filma. Viņa nav depresīva un drūma, bet gan viegli skatāma, jauka, brīžiem ļoti aizkustinoša un iedvesmojoša. Grūti noticēt, ka sabiedrība vēl pavisam nesen bija tik nežēlīga un dzīvnieciska. Komplektā iesaku noskatīties Goodbye Bafana par Dienvidāfrikas aparteīdu, kurš pat lielākos apmēros turpinājās līdz deviņdesmitajiem gadiem.

Drive ir par šoferi-kaskadieri, kas kas paraleli darbam filmu studijā, pa vakariem piepelnās kā zādzību bēgšanas šoferis. Filma ir ļoti atmosfēriska, gandrīz  Linčiska. Tajā ir maz dialogu, hipnotisks astoņdesmito elektronikas skaņu celiņš un dīvaini patosiski monologi. Ja vienā brīdī izrādītos, ka galvenais varonis ir pats sev tēvs, un ļaunais antagonists ir rūķis, noticētu ka režisors ir Linčs. Tīri neko, vienīgi varēja iztikt bez pretīgajām brutalitātēm un pastulbajām beigām. Nosita visu sākotnējo entuziasmu par šo filmu. Iesaku piesardzīgi, daudziem jau šīs atmosfēras filmas nepatīk. Komplicētu filosofisko apakšsižetu šeit nemeklējiet.

The African Queen

Šī 1951. gada filma ir viena no Amerikas kino klasikas, ar leģendārajiem Hamfriju Bogartu un Katarīnu Hepbernu galvenajās lomās. Skatījāmies nesen atjaunoto filmas variantu, kas veidots saistībā ar filmas iekļaušanu kautkādā Amerikas kultūrvēstures īpašo filmu fondā.

theafricanqueen 6sh 17871

Priekš divu stundu filmas, sižeta te ir gaužām maz, un laiks tiek aizpildīts ar stieptiem dialogiem kuros tiek atkārtots viens un tas pats (“Are you sure mr. Allnut”, “Yes, Miss Rose”, “Are you really sure, Mr. Allnut”, “Yes, Miss Rose” utt utjp) vai arī neatbilstoši garām epizodēm kur Bogarts mēdās uz begemotiem nīlzirgiem, un Hepbērna smejas kā jukusi.  Sižets ir tāds – Roza ir misionāre Vācu Austrumāfrikā, kad sākas pirmais pasaules karš un, lai bēgtu no psihopātiem vāciešiem kas visu dedzina bez iemesla, viņa sēžas kuterī kopā ar Čārliju, kas ir ogļracis/pastnieks. Roza izdomā, ka vajadzētu pa upi aizbraukt līdz vāciešu pārvaldītajai teritorijai, un uzspridzināt vācu kuģi. Lielāko filmas daļu viņi sēž kuterī un neko nedara. Interesanti, ka netipiski filmas uzņemšanas laikam, tā ir filmēta Āfrikā, un uzņemšana ir bijis nenormāls čakars, ņemot vērā kāda izmēra tehnika toreiz bija vajadzīga kino filmēšanai. Priekš kam tas bija vajadzīgs, es nezinu, jo tuvplāni tāpat ir filmēti Anglijā, un apkārtnes skatus varēja filmēt arī bez “zvaigžņu” piedalīšanās.

Esmu lasījis jau vairākas grāmatas par Kongo upi, uz kuras ir filmēta daļa no filmas, tāpēc bija interesanti savienot lasīto ar reāliem skatiem. Vienā grāmatā lasīju par džeku kas mēģināja ar moci izbraukt gar Kongo upi, un tur bija pieminēts arī hotelis kurā šīs filmas aktieri bija uzturējušies, un visādas šausmas kādas viņiem bija jāiztur filmēšanas laikā.

Kopumā – iespējams ka kino latiņa tajos laikos bija visai zema, bet es nekādu ģenialitāti šajā filmā nesaskatu, un ja tāda filma būtu filmēta mūsdienās, Kaže droši vien padomāta ka tā ir kārtējā Libēriešu filma. Ignorējot kultūrvēsturisko vērtību, ignorējot vārdus, laikus un nosaukumus – es filmai liktu trīs no pieci.

Dienvidāfrika un Japāna filmās

Noskatījāmies vēl dažas interesantas filmas.

xan-duma

Duma ir filma par puiku un gepardu. Gepards tiek atrasts maziņš, un uzaug puikas ģimenē. Tas viss sākums ir tāds ģimenes filmas stilā, bet paiet ļoti ātri, jo filmas galvenā daļa ir par to, kā puika ved leopardu atpakaļ uz dzimteni, viens pats aizbēgot no mājām. Protams vienam pašam dienvidāfrikas tuksnešos nav vienkārši, bet viņam paveicas, jo viņš satiek vietējo klaidoni kas viņam palīdz. Interesanta, jauka filma par āfriku. Tīri labi patika.

goodbye_bafana-212x300

Goodbye Bafana ir cita filma par dienvidāfriku, šī mani pārsteidza nedaudz vairāk. Pirmkārt jau es nebiju lasījis aprakstu, un nezināju par kādu tieši tēmu ir šī filma, un otrkārt es nebiju iedziļinājies aparteīda problēmā, un biju šokēts uzzināt, ka Dienvidāfrikas valstī nežēlīgs rasisms un verdzība pārstāja  (masveidā) eksistēt tikai 1994. gadā, kad Nelsons Mandela kļuva par prezidentu. Biju protams dzirdējis, ka Nelsons Mandela, kurš vēlāk saņēma Nobela miera prēmiju, cietumā ir pavadījis 27 gadus, būtībā tikai par to, ka gribēja lai baltie un melnie var dzīvot ar vienādām tiesībām.

Var tikai nošausmināties, cik maz pasaule ir mācijusies no otrā pasaules kara, ja tik ilgi pēc tā atkārto gandrīz precīzi to pašu, kas notika ar ebrejiem. Protams izņemot karu kā tādu, un genocīdu.

Bet šādas te zīmes vēl deviņdesmitajos bija sastopamas civilizētā valstī ar ekonomikas izaugsmi otrajā vietā pēc Japānas (tas gan bija sešdesmitajos, kad tur bija tik liels izrāviens):

FileDurbanSign1989

Filma man ļoti patika. Lasīju gan, ka filmā aprakstītās sarga un cietumnieka attiecības ir daudzkārt pārspīlētas, jo sargs rakstot grāmatu ir gribējis to labi pārdot, bet fona notikumi ir vēsturiski precīzi.

departures

Departures (Okuribito) ir japāņu filma par neveiksmīgu čellistu, kurš atgriežas dzimtajā pilsētā un piesakās darbā tūrisma kantorī. Avīzes sludinājumā izrādās ir drukas kļūda, un tūrisma kantoris patiesībā ir apbedīšanas birojs. Filma ir par nāvi. Izklausās briesmīgi, bet nav gan. Ļoti jauka, pārdomu filma. Saņēmusi oskaru un neskaitāmus citus apbalvojumus. Interesanti ieskati japānas sadzīvē, tradīcijās un izpratnē par cilvēka dzīvi. Man ļoti patika.