Tagad pirms ķeramies pie bomja un beigtā zirga sišanas, es gribētu piedāvāt veikt eksperimentu. Man nav tik liela sabiedrības ietekme lai ko tādu noorganizētu, ceru, ka to izdarīs kāds lielāka vēriena cilvēks.

Priekšlikums. Vienu darba nedēļu vasarā, visi velosipēdisti brauksim tikai pa ielām. 

Īpaši gribētu izcelt Valdemāra un Čaka ielas, Krišjāņa Barona ielu posmā starp Martas un Tallinas ielām, bet īstenībā – ja runa ir par simtiem velosipēdistu stundas laikā, nav pat jāizceļ kāda no ielām. Efekts droši vien būtu lielisks.

Un tagad pie bomja.

Neeksistējošā problēma

Minētais cilvēks apgalvoja, ka Rīgā esot gana daudz velo celiņu. Protams, jebkurš, kas ir paskatījies kartē vai vienkārši bijis Rīgā, zin, ka tās ir muļķības. Velo celiņu ir trīs, un tas ir aiz matiem pievelkot (daļa no tiem ir vienkārši ceļazīmes uz gājēju trotuāriem). Runāsim tā vietā par to, kāpēc Rīgā celiņu nav vairāk. Tāpēc, ka celiņu plānotāji par daudz grib. Man nav nekas pretī par Skolas ielas tipa veloceliņu, kas ir ar barjerām atdalīts un izvietots kā atsevišķa josla, uz ielas. Taču tas nav nepieciešams (vai iespējams) visur Rīgā. Godīgi sakot, pietiktu ar metru platu, līnijas atdalītu joslu, ielas vai trotuāra malā, atkarībā no vietas pieejamības.

Rīgā ir visai daudz trotuāru, kur bez problēmām varētu izmainīties divas automašīnas (Stabu/Brīvības krustojums līdz Dailes teātris), nesaprotu kāpēc tur šādu joslu nevarētu novilkt ielas pusē. Velosipēds nav tramvajs, izmainīties varēs.

Tas arī neko daudz nemaksātu, salīdzinot ar perfekto infrastruktūru kādu vēlas izstrādāt tad, kad pie mums parasti “būvē” velo celiņus. Būsim reāli – tas ir nereāli.

Šis būtu labs velo celiņu sākums

Velosipēdi ir ļaunuma sakne

Bieži vakar tika piesaukti psihopāti, kas pirms laiciņa youtube bija ievietojuši savu braukšanas stila video. Protams, tādi ir, un viņus vajadzētu mācīt. Bet tādu ir maz. Es nekad neesmu uzbraucis ar velosipēdu cilvēkam, un neesmu arī redzējis, kā to izdarītu kāds cits. Ja gājēji mazāk skatītos uz kājām, nenāktos bailēs lekt, ieraugot velosipēdistu. Ja tu ieturēsi savu ceļu, velosipēdists tevi apbrauks.

Diemžēl gan esmu vairākkārt redzējis, kā cilvēkam uzbrauc automašīna. Iedomājieties, kā izklausītos auto satiksmes aizliegšanas runas, pie pirmā uz gājēju pārejas notriektā cilvēka.

Un starp citu, līdzīgu video netrūkst arī no citiem satiksmes dalībniekiem:

Risinājumi

• Tur kur Ušakovs sazīmēja zilos velosipēdus uz ielām, novilkt līnijas. Un novilkt vairāk. Uz visām ielām atradīsies kur novilkt – ziemas milzu sniega kaudzes parādija, ka gājēji māk iet arī pa trotuāriem šaurākiem par 10m
• Lai motivētu uz iepriekšējo punktu, veikt eksperimentu. Visi velosipēdisti vienu darba nedēļu brauc tikai pa ielām.
• Gājēji – neleciet pa labi/kreisi. Jūs apbrauks.

Slingā

Kad mums vēl nebija Olivera, visi mani uzskati par šo tēmu bija pretēji. Nu vai vismaz atšķirīgi. Esmu dzirdējis daudz cilvēku, kas līdz ar bērna nākšanu pasaulē būtībā sevi noraksta no jebkādām aktivitātēm, vai nedod dies ceļojumiem. Patiesībā ir tā, bērnam jau galvenais ir vecāku klātbūtne. Ja vecāki ir blakus, telpa nav tik svarīga. Runā, ka viss ko dosi bērnam līdz sešu gadu vecumam, definēs to kāds viņš būs tālākajā dzīvē. Līdz ar to, cenšamies mācīt par pasauli, par citām valstīm, par dažādajiem cilvēkiem, par to kurās vietās dzīvo dažādi dzīvnieki, par atšķirīgām valodām un rakstībām – ceļošana paver daudz interesantu skatu. Zemapziņā jau tas viss uzkrājas arī kad bērns vēl ir mazs.

Mani jau te brīdina, ka noteikti ir cilvēki, kuri uzzinot par “šādu bērna piespiedu staipīšanu apkārt” gribēs mani pakārt, bet nu, tas ir tāds padomju stila uzskats, kuram neredzu nekādu reālu pamatojumu.

Rati

Ja runājam par praktiski noderīgām lietām vecākiem, kas grib ceļot kopā ar bērnu – noteikti ir lietas, ar kurām varu padalīties. Kamēr bērns vēl maziņš, iesaku lietot t.s. slingu. Tas ir liels lakats, kurā bērns ir cieši kopā ar mammu vai tēti, un kurā viņš jūtas droši un pasargāts no apkārtnes trokšņiem. Tas arī skaitās daudz ergonomiskāk un veselīgāk par citiem bērna nēsāšanas veidiem. Šādi arī pašiem vecākiem ir viegli staigāt, nenogurdinot muguru.

Kad bērns ir lielāks, iesaku nopirkt salokāmos lietussarga tipa ratus. Mēs tādus nopirkām pašā ceļojuma laikā, kad sapratām, ka nēsāt viņu visu laiku nav iespējams, un piekūst taču viņš ātri. Kā arī ir vieta kur pagulēt pusdienlaiku. Ratus droši var lietot arī lielākam bērnam, pat ja mājās tādus jau sen vairs nelieto. Nekad neesam saskārušies ar vietām, kur rati vairāk būtu apgrūtinājums nekā ieguvums. Pat Ķīnā trotuāri ir gludāki un vieglāk izbraucami kā Rīgā. Galvenais lai rati cieši salokās un sver 5Kg vai mazāk.

Milzīgu staigāšanu un cepšanos saulē nevajag paredzēt. Jāieplāno lai dienas vidū, kad ir karstāks, būtu kāda pagara atpūtas pauze, ar iespēju bērnam pagulēt vai paspēlēties. Ja dodaties uz priekšu, nevis ar atgriešanos hotelī, tad bērns var gulēt jau minētajos ratos. Ja tādu nav, vienmēr ir kāda ēstuve ar mīkstu dīvāniņu (emergency gadījums). Ik pa brīdim vajag sameklēt kādus parkus vai bērnu laukumus, kur izskrieties un izpriecāties, lai brauciens nepārvēršas par garlaicīgu sekošanu vecākiem. Vienmēr jāpadomā par bērnam piemērotām izklaidēm, zoo, parkiem, citām interesantām vietām. Ik pa brīdim iestarpinot ko interesantu, bērns visu laiku būs priecīgs un nepiekusīs.

Par garākiem braucieniem – bērniem daudz patīk gulēt. Autobusā viņš noteikti var zīmēt, lasīt, spēlēties un gulēt. Lidmašīnās, vismaz ar Finnair lidojot uz austrumiem, izlidošana ir vakarā, un bērns to lidojumu vienkārši noguļ pa nakti, un pamostas neko nemaz nenojausdams par laika zonas izmaiņām.

Ļoti svarīgi ir pašiem nebūt stresainiem un nesākt panikot, priecīgiem un mierīgiem vecākiem – mierīgs bērns.

Protams ceļojot ar bērnu, jāparedz ka bagāžas būs vairāk kā standartā. Uz ķīnu beigās mugursomu vietā paņēmām lielo koferi, jo tur visādi autiņi, mantas, maināmās drēbes un daudz citu lietu.

Godīgi sakot, es te tā domāju par lietām, kuras vēl būtu jāuzraksta, un nekādi nesaprotu – nekā sarežģīta taču nav. Nekādu zemūdens akmeņu, īpašu noslēpumu vai triku nav. Ar bērnu ceļot ir jautri, interesanti, un noteikti ieteicami.

Šobrīd sanāk, ka Olivers reizi gadā kaut kur ceļo. Viņš labi atcerās daudzas no valstīm, un zin kādas mantiņas ir atvedis no kurienes.

• Vēl četrus mēnešus pirms dzimšanas, Olivers ar kemperi devās eiropas braucienā (Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Francija, Šveice, Austrija, Slovākija).
• Sešu mēnešu vecumā Olivers devās jau apzinātā eiropas braucienā (Lietuva, Polija, Vācija, Nīderlande, Beļģija)
• Pusotra gada vecumā Olivers bija Somijā un Ķīnā
• Divu gadu vecumā Olivers bija Itālijā
• Divos ar pusi gados Olivers bija trešajā auto braucienā (Lietuva, Polija, Ukraina, Rumānija, Serbija, Horvātija, Ungārija, Slovākija)
• Trijos ar pusi gados Olivers bija Japānā.

Redz lieta tāda, ka mūsu kaķis izceļas ar neloģiskām darbībām, un pēdējā laikā uzvedas vienkārši izcili. Piemēram – no balkona iespējams pa maliņu tikt pie kaimiņiem. Tur dzīvo suņi. Neskatoties uz to, kaķis uzskata, ka viņam tur vajag doties, un tad, kaimiņa izglābtam, nonākt atkal te atpakaļ. Iespējams kaut kāds kaķa adrenalīna vingrinājums? Cilvēks lec ar gumijām, visādi citādi izaicina likteni, kaķis iet pie suņiem. DAUDZ REIZES.

Tālāk, kaķis izdomā veikt bada streiku. Neēd neko. Nomainam barību – meh – neēdīs arī šo. Ņaud un skatās. Nu sorry, mums nekā cita nav. Okei, paiet diena, sāk ēst tomēr.

Ūdeni kaķis dzer TIKAI no nepiemērotiem traukiem, tas jau laikam ir standartā ieprogrammēta uzvedība. Kaķa ūdens trauku papildināt ir bezjēdzīgi, tas ūdens tikai nonāk atmosfērā atpakaļ, iztvaikojot. To pašu trauku noliekam uz galda – jā, ņammīgs ūdens! Ja rodas iespēja iebāzt galvu puķu podā, tā tiks izmantota.

Kādas pāris dienas atpakaļ kaķis izdomāja, ka ap trijiem naktī ir īstais brīdis rakt bedri zem guļmistabas durvīm. Parkets-šmarkets, bedri vajag. Protams troksnis ir tāds, ka to nevar ignorēt. Atrunāt viņu neizdodas. Apgriežam nagus, uztaisam pie durvīm barikādes. Pusstunda – rok atkal. Okei, nāc iekšā, lai nāk guļamistabā. Neko, vajag no skapja lekt guļošajiem uz sejas, censties apgāzt puķu vāzi, mērķtiecīgi lidot pret balkona stiklu, jo otrā pusē ir kukainis, rīkot spontānās F1 sacensības apkārt istabas perimetram, spēlēties ar guļošo kāju pirkstiem. Izliekam kaķi ārā.

Jārok bedre.

• Annie Hall (93 min)
• Spring Summer Fall Winter and Spring (103 min)
• Before Sunrise (91 min)
• Before Sunset (80 min)
• Sixth Sense (107 min)
• Moon (97 min)
• Drive (100 min)
• Moonrise Kingdom (97 min)
• 500 Days of Summer (95 min)
• Lost in translation (101 min)
• Midnight in Paris (super! 94 min)
• Beasts of the southern wild (93 min)
• The Fountain (96 min)
• Usual Suspects (106m)
• Requiem for a dream (102 min)
• Eternal sunshine for the spotless mind (108 min)
• Snatch (104 min)
• Fantastic mr Fox (87 min)
• The man from earth (87 min)
• Black Swan (108 min)
• Never Let Me Go (103 min)
• Du levande (95 min)

Brīvdienas saplānojām visai kompakti – sākumā bija paredzēts tusiņš pie Noras vecmāmiņas, kas visai neatbilstoši paredzamajam, beidzās ar hēlija balonu laišanu stratosfērā (nu ne tik traki, bet 3 diega spoles pa 300m izgāja, ko pēc tam satinām atpakaļ uz uzbmašīnas). Tālāk bija paredzēts nakšņot teltī un doties braucienā ar laivu. Spontānajā pirkumā kādā no kuponu portāliem nopirkām 18Ls kuponu braucienam ar Makars.lv laivām, kas paredzēja braucienu posmā no Līgatnes līdz Siguldai. Ar darbu biju braucis dažos kompānijas braucienos no Cēsīm līdz Līgatnei, tāpēc šis man bija jauns ūdens posms. Paši uz savu galvu vēl nekad ar laivām nebijām braukuši, kur nu vēl trijatā ar Oliveru, tāpēc viss bija diezgan interesanti. Pēdējais laivu brauciens laikam bija kaut kad pirms gadiem 6, kad ar koka laivu tika apbraukāti dažādi latgales ezeri, kāda no biologu projektiem ietvaros.

Pirkums bija tīri labs, jo serviss bija labi noorganizēts. Atšķirībā no citiem dzirdētiem pasākumiem, kur tevi pēc brauciena savāc, un ved atpakaļ uz auto (šoferis ir jāgaida, jo neviens jau nezin, kad tu ieradīsies finišā), šajā pasākumā bija pretēji – auto novietojām pie organizatora kempingā, un tad mūs ar busiņu aizveda līdz starta punktam, lai ierodoties finišā uzreiz varētu kāpt savā auto un doties mājās, nevienu negaidot.

Braukt gribētāju bija padaudz, 11 laivas, taču momentā visi izklīda tā, ka nevienu citu vēlāk arī gandrīz neredzējām.

Braukt ar kanoe ir ļoti vienkārši arī tādiem laivotājiem-amatieriem kā mēs, bērns arī nav nekāda problēma, tik ik pa brīdim jāatgādina pieturēties, un necelties kājās. Laiva ir stabila, viegli slīd, tīrais prieks. Absolūts kontrasts gumijas šausmām (piedod, Andrej!) ar kādām reiz braucām vidusskolas laikos. Protams, brīžiem bija spēcīgs vējš, un brauciens pats bija tomēr savas 5-6 stundas (ieskaitot pauzes ģeoslēpņu atrašanai), un nebija gluži tīrākais plezīrs. Paspējām apdegt saulē, un muskuļus vakarā juta pamatīgi.

Kopumā gribās vēl! Atradu, ka ja uz auto ir veids kā uzlikt laivu, tādu var noīrēt bez konkrēta maršruta un servisa par tikai 11Ls dienā. Gauja tomēr šajā posmā ir ļoti plata un pārapdzīvota, varētu nākamreiz izmēģināt kādu šaurāku un interesantāku upi. Katrā ziņā tests ar bērnu bija veiksmīgs, un ja ir pietiekami gara pauze pa vidu, arī neapnīk tik ļoti.

Patīkami bijām pārsteigti, ka celiņš nu jau turpinās garām putnu tornim, un turpinas gandrīz līdz rumbulas lidlaukam. Celiņa kopgarums šobrīd sanāk 3Km.

Pēc pastaigas devāmies mājup, nolikām Oliveru pagulēt, padarījām visādus mājas darbus, un tad pēcpusdienā izdomāju, ka jāizdomā kaut kas interesants. Nolēmām Oliveru aizvest pie vecvecākiem, un paši doties sākumā uz kino, un vakarā uz purva laipu.

Kino skatījāmies “Samsara”, Rona Frikes filmu, kuru gaidīju jau vairāk kā gadu. Iesaku pasteigties kamēr to vēl rāda kino, jo šo ir jāredz uz liela ekrāna. Filma ir režisora iepriekšējās filmas “Baraka” stilā. Tā ir bezkomentāru dokumentālā filma uzņemta ar IMAX kameru, kas parāda tādu kā pārskatu par mūsu civilizāciju no visām pusēm. Sākot no kultūras un reliģijas, beidzot līdz tehnikai un ražošanai. Ļoti skaista, apburoša un izbaudāma filma.

Pēc filmas, kas nu jau bija gandrīz pusnaktī, devāmies uz Cenas tīreli. Doma bija, un uz šo man Noru bija jāpierunā, palikt tur pa nakti teltī, un celties uz saullēktu.

Pa ceļam piestājām degvielas uzpildes stacijā lai iegādātos kādas brokastis, nopirkām maizītes, pavērojām smieklīgus večus, kas pirka prezervatīvus ar pamatojumu “mums vajag vislielāko, jo taisīsim kā youtube klipā, pa logu no braucošas mašīnas lai uzpūšās”.

Arī Cenas tīrelī ir dažādas jaukas pārmaiņas – ir pagarināta laipa, pārvietotas barjeras lai būtu vieta auto novietošanai, uzbūvēts vēl viens putnu tornis, salikti jauni stendi. Iesaku arī tur aizbraukt. Cenas tīrelis atrodas šeit.

Vakars bija daudz tumšāks šeit ārpus Rīgas, nekā varētu iedomāties pāris nedēļas pirms saulgriežiem, taču laiks bija silts un mierīgs, lietu nesolīja, un mēs tik soļojām pa jauno laipu, Skaista ezera virzienā. Laipa ir gara, gandrīz 5KM. Pie Skaista ezera, kas ir jau kādus divus kilometrus no starta, ir tāda kā platforma ar soliņiem, ideāla vieta daļēji legālai teltij (bija rakstīts, ka nedrīkst kurināt uguni, par telti neko neredzēju gan). Bija jau pusē divi kad teltī varējām līst iekšā, un modinātājs bija uzlikts uz četriem – pusstundu pirms saullēkta. Ja platforma neizrādītos piemērota, ir jau vēl veseli divi torņi kur varētu nakšņot.

Pamodāmies vieglāk nekā biju domājis. Liels bija mans pārsteigums, kad tad, kad ar fotoaparātu sāku apzināt potenciālās bilžu vietas, satiku vēl vienu tādu pašu trako – ar fotoaparātu un velosipēdu. Kā pēc tam secinājām, redzot šo džeku uz šosejas, uz turieni viņš bija atbraucis ar velo. Laikam gulēt nebija vispār gājis, jo brauca no Rīgas.

Lieki teikt, ka fikso ideju nenācās nožēlot. Saullēkts tādā smukā vietā kā Cenas tīrelis ir neaprakstāms pasākums. Iesaku izmēģināt.

Neticami, bet šī ir reālā laika 3D staigājamā spēle. Tie kadri nav nekādi statiski renderējumi. Nedaudz atgādināja Myst un Uru atmosfēru, tikai šeit nav jārisina mīklas. Vienkārši jāizbauda.

Dear Esther šobrīd var nopirkt Humble Bundle piedāvājumā par jebkādu summu (iesaku gan maksāt vairāk kā 2$ :)

Pēdējā laikā man ir tā, ka visādās zālēs kur ir jāsēž, mani sākumā pārņem nenormāls nogurums un miegs. Tā kā šis koncerts sākās ļoti lēni un miegaini, arī likās ka atslēgšos. Bet pēc divām trim dziesmām, skaņas tehniķis pieregulēja skaņu, mūzika kļuva naskāka un mūziķi paši atslābinājās, un miegs bija kā ar roku noņemts. Uz beigām es pat ritmā klapēju kāju un sejā bija parādijies smaids. Ļoti jauks koncerts, brīžiem ar melodisku romantiku, vietām – ar jaudu un enerģiju.

Interesants novērojums – pie lielās ģildes, un līvu laukuma tuvumā nav kur novietot velosipēdus. Katrs stabs un notekcaurule bija nokarināti ar velosipēdiem, jo citas novietnes nav. Dīvaini, vismaz pie pašas ģildes varēja nodrošināt nelielu novietni.

Atpakaļ ceļā šķērsojām akmens tiltu ar kājām (jo velosipēds bija tikai man) un uz to brīdi bija savilkušies nu tādi mākoņi, ka palika diezgan bail. Protams mēs jau neesam normāli, tā vietā lai sāktu skriet, izvilkām fotoaparātus. Beigās sēdināju Noru uz velo rāmja un visai smieklīgā veidā dzināmies uz māju pusi.

Līdzīgu zivju zupu ēdām Stockpot, bet šajā ir nedaudz cits sastāvs (klāt ir rīsi). Garšīga ļoti un asa arī. Ja neesat apgādājušies ar indiešu garšvielu krājumiem, dažas no šīm nāksies nopirkt kādā specializētajā garšvielu veikalā (vai Gemosā), bet tā kā indiešu ēdienos bieži šīs lietas atkārtojas, tā ir laba investīcija.

• 5 ēdamkarotes eļļas
• 3 ēdamkarotes sinepju sēklu (es tās aizvietoju ar 2 ēdamkarotēm graudaino sinepju)
• 2 tējkarotes kumīna (kumīns nav ķimene, tas ir kas cits. var nopirkt arī maltu)
• 1 tējkarote garam masala (tipiska indiešu garšviela, universāli visur var lietot)
• 1½ tējkarotes sarkanā čili pulvera
• 2 tējkarotes kurkumas pulvera
• 1 sarkanais čili, bez sēklām un smalki sakapāts
• 1 īkšķa lieluma ingvera gabals, nomizots un sarīvēts (rīvējot veidojas tādas cīpslas, tās likt nevajag)
• 5 daiviņas ķiploka, mizots un sakapāts
• 2 sīpoli, mizoti un sasmalcināti (es kopā ar ķiploku visus samaļu blenderī)
• 2 saujas basmati rīsu
• 565 ml ūdens
• 600 g zivs, es lietoju ne-saldēto pangasijas fileju. šo pēc gaumes, ir visādas interesantas filejas, kuras uz ledus pārdod veikalos. Sagriež 3×3 cm kubikos
• 400 ml vieglā kokosriekstu piena (veikalos āzijas plauktos, bundžā arī ir 400ml. Ir tāds biezais, to ne)
• Jūras sāls
• Svaigi malti melnie pipari
• Laims
• Zaļumi

Saraksts izskatās garš, bet viss kļūst vienkārši ja to sadala pēc loģikas. Vienā trauciņā visas sausās indiešu garšvielas, otrā ingvers ar čili un sinepēm, trešajā ķiploks ar sīpolu.

Pagatavošana ir viegla un aizņem labi ja pusstundu (ieskaitot vārīšanos):

Eļļu ielej katlā vai dziļajā augsto malu pannā. Uzkarsē lai sāk virmot, bet ne lai dūmo. Ieber sausās garšvielas (kumīns, garam masala, čili pulveris, kurkuma). Tas viss lai pacepās kādas 1-2 minūtes. Pieliek klāt slapjās garšvielas – ingveru, (ja nelieto sinepju sēklas, tad graudainās sinepes), sīpolu ar ķiploku. Pacepina kamēr sīpoli ir mīksti un caurspīdīgi. Ieber divas saujas basmati rīsu un ielej ūdeni. Uz mazākas liesmas vāra 15 minūtes. Tad pielej kokosriekstu pienu, ieliek zivs kubikus, ja viss izskatās par biezu, arī nedaudz papildus ūdeni, un sāls šķipsnu. Vāra vēl 10 minūtes, apmaisa. Ja nepieciešams, pieber vēl sāli vai piparus, iespiež laima sulu, pasniedz pārkaisītu ar zaļumiem.

Te nu būs, un ja jūs zināt vēl kādu līdzīgu, oficiāli marķētu un kartētu velomaršruta PDF, dodiet ziņu komentāros, un papildināšu sarakstu:

• Aizpute (25km)
• Aizpute 2 (47Km)
• Slītere (50Km)
• Dundaga (29Km)
• Dviete (50Km)
• Ērgļi (aptuveni 30Km, neskaidri)
• Ķemeri (80Km)
• Kuldīga (Dažādi, ap 30Km)
• Liepāja (58Km)
• Madona-Ērgļi (20Km)
• Madona-Munameģis (Nekonkrēti)
• Madona (50Km)
• Pape (26Km, bet apšaubu ka normāli braucams ar Velo)
• Rāmkalni (31Km)
• Talsi (Vairāki)
• Tukums (Vairāki)
• Vecpiebalga (ap 60Km)
• Vidzeme (Virs 100Km)
• Ziemeļlatvija – Igaunija (“LatEst”, 1296Km)
• Sigulda-Līgatne (20Km). Siguldā ir vēl daži, taču īsāki.
• Cēsis-Valmiera (42Km, neizdevās atrast oficiālu PDF)

Ceru, ka noderēs!