normis

Brīvdienās devāmies ceļojumā uz Gaujienas rajonu pie Andreja uz laukiem, lai pie reizes pavizinātos pa sniegotajiem mežiem. Mēs ar Andreju izbraucām jau piektdien, lai sasildītu māju, un pārējiem ģimenes locekļiem mājā nebūtu jāsalst. Pa ceļam atradām ģeoslēpni un gabaliņu pavizinājām stopētāju sievieti, kas sūdzējās, ka viņai maksā 90Ls mēnesī un liek strādāt aukstumā, ar mazu bērnu, jo to nav kam atstāt.

Mājā bija ledus auksts, un par spīti intensīvai kurināšanai, ziemas guļammaisā jutos visai vēsi.

Nākamais rīts mūs sagaidīja ar Andreja auto nedarbošanos, sildījām, mierinājām, pierunājām, bet tā arī neiedarbojās. Pat uzlikām apakšā celtniecības fēnu, un stundas laikā uzsildījām karstu karteri. Beigās izrādijās, ka vainīgs ir starteris, bet tas jau cits stāsts.

Ieradās pārējie braucēji ar diviem auto, Toyota Land Cruiser un Isuzu Trooper. Ieradās arī ģimenes, un tā kā Andreja auto ar lielākajiem riteņiem bija sasalis, braucām ar manējo. Jau īsu brīdi vēlāk pamanījos nogriezties desmit metrus par ātri, un ielūzu upītē. Nav jau tā ka braucām pa ceļiem – pa sniega klātajām pļavām vien. Izvilka mani ārā, braucām pie gaujas. Apmeklējām klucī iesalušo “Pasaules Mala” slēpni, devāmies tālāk. Mērķis bija visai teorētisks, vairāk koncentrējāmies uz vizināšanos pa sniegu, reizēm piebraucot pie Gaujas, pie ezera, pie zirgiem utt. Vienā brīdī Isuzu nepaveicās zaudēt daļu no tosola kādā īpaši stāvā uzkalniņā, tas tika aizvietots ar no āliņģa izsmeltu purva rāvu.

Skati bija pasakaini un ziema pilnā krāšņumā.

Pret vakara pusi rācijā atskanēja ieteikums “vēl nedaudz pamētāt sūnas” un auto kolonna devās dziļāk iekšā mežā, iebraucām interesantā stigā, kas beidzās ar apsnigušiem mellenājiem, kuros mašīnām ļoti patikās grimt iekšā. Čikājāmies visai ilgi, līdz vienā brīdī likās ka būs jāzvana traktoristam, taču nu ar vinčām divi auto bija aprīkoti, un kaut kā lēnām tikām no turienes ārā. Vienu brīdi man izsalkums, aukstums, un tumsa uzdzina tādu kā atklāsmi, ka “speciāli iebraucam iesēsties” nav gluži manā gaumē, bet nu beigās jau pasākums tomēr bija izdevies. Ja vien tas tā arī būtu beidzies, bet nē – Isuzu zaudēja sajūgu, un nācās viņu vilkt. Iespējams īpaši zemās temperatūras bija padarījušas metālus trauslākus, jo pēc brīža zaudēju vilkšanas aci, un procesā ar lidojošu trūkušo striķi, no kājām tika notriekts kāds no dalībniekiem.

Ar otru atlikušo vilkšanas aci Isuzu tika vilkts vēl kādu gabalu, un tad apstākļu un neapdomības sakritības dēļ (pazaudēta rācija, mežā aizmirsts pasažieris, pārāk garš striķis utt) Isuzu tika veiksmīgi ievilkts kokā. Procesā mans auto pazaudēja otru vilkšanas aci, un vilkšanu turpināja TLC ekipāža.

Diena bija gandrīz galā. Pavadījām pārējos līdz pēdējam pagriezienam uz lielceļu, un devāmies mājās ēst siltu zupu.

Nākamais rīts mūs sagaidīja ar pasakainu saullēktu, fotoaparātu bez baterijām, un mīnus divdesmit četri gŗādi temperatūru. Mans auto pamanījās iedarboties, un devos lauku apgaitā, apskatīt skaistos skatus. Nav nekā briesmīgāka, kā skatīties uz skaistiem skatiem, ja nav fotoaparāta.

Andreja auto izdevās piedarbināt ar startera vadiem no manējā, un kādu gabalu tas arī pabrauca, bet tad kaut kas notika, un auto apstājās. Nevēlēdamies mocīt to vairāk, apsējām stiķi ap mana auto rāmi, un vilkām šo 160km uz Rīgu. Lieki teikt, ka Andrejam tajā auto pie stūres bija savi mīnus divdesmit grādi, un pat Statoil tēja pēc pusstundas glāzītē bija cieta kā krams.

Diena beidzās pie meistara Hara, Mārupes pagalmā.

• Bilžu galerija
• Video

Brīdī, kad vairāki draugi atrodas tūkstošiem kilometru attālās valstīs, vairāk kā parasti nāk prātā domas par ceļošanu.

Nesen lasīju teju vai budistisku izteikumu twitterī, par to, ka sēžot bārā, prātā nāk domas par klusumu un mieru jūras krastā, un jūras krastā, prātā nāk domas par cilvēkiem un tusiņiem. Cilvēka domas vienmēr ir tur, kur nav viņa paša. Tas ir viens no cilvēces evolūcijas stūrakmeņiem – likt tev kustēties, likt vienmēr tiekties pēc tā, kas tev nav. Jo bez kustības nav attīstības.

Mani vienmēr velk prom uz tālām zemēm. Labi, ka darba dēļ šī vēlme bieži tiek apmierināta, citādi es sajuktu prātā. Nespēju iztēloties valsti, kura man tiešām nepatiktu, kur nekādi negribētu nokļūt. Droši vien pēc daudziem gadiem, gribētu aizbraukt arī uz Somāliju un Irāku. Katrai valstij ir ko man piedāvāt, un es tās visas uztveru tādas, kādas viņas ir. Protams ir brīži, kad viss ir līdz kaklam un gribas tikai lamāties, bet paiet pāris mēneši, un tas viss atmiņās ir kā lielisks piedzīvojums. Cik nav tādu situāciju bijis – Kolumbijā mūs pārbiedēja par bruņotu laupīšanu turpat blakus, Taizemē hotelim blakus uzrīkoja alkoholiķu tusiņu ar koncerta izmēra tumbām pie mūsu bungalo sienas, Laosā kādā miestā vienīgais hotelis bija miskaste ar tarakānu un zirnekļu armijām gultā, Vācijā uz šosejas saplīsa auto un konstanti gāza lietus, Indijā šoferis automašīnu bez drošības jostām uz 150Kmh vadīja līkločos pa satiksmes pārblīvētu šoseju (es tajā brīdī jau samierinājos ar nāvi), Amerikā mani pratināja FIB, Ķīnā iesprūdām spoku pilsētas dzelzceļa stacijā bez iespējas doties tālāk. Vienmēr ir bijis kāds izmisuma brīdis, kad viss noriebjās un negribas nemaz vairs nekur doties. Uzmācīgie taksisti nokaitina un iedzen izmisumā, viss – man pietiek!

Bet es vienmēr atceros – tas ir piedzīvojums. Pat visbriesmīgākais atvaļinājums pēc pāris mēnešiem jau būs patīkamas atmiņas un lieliski piedzīvojumi ko atcerēties. Un ja šo iemācās atcerēties jau laicīgi, notikuma brīdī – nepatīkamie brīži paliek par piedzīvojumiem.

Laikam jau, skaties kā gribi, bet ar pozitīvu attieksmi es esmu tikai ieguvējs. Pasaule liekas daudz skaistāka, un vienmēr ir prieks kaut kur doties. Kur tālāk? Varbūt uz Vjetnamu?

Es katru dienu braucu uz darbu ar velosipēdu. Nu labi, varbūt jau vairs ne katru dienu, esmu kļuvis slinks. Katrā ziņā vasarā ar velosipēdu pārvietojos visai daudz. Reizēm gribas paskatīties cik tieši daudz un uz kurieni, bet mans velo dators ir noplīsis, turklāt jebkurā gadījumā tas rāda tikai attālumus. Tad nu palīgā nāk vai nu GPS ierīce, vai gudrais telefons. Gudrajiem telefoniem ir ļoti daudz sporta uzskaites sistēmu, izmēģināju vairākas.

Interesanti, ka manam Xperia Active, gluži kā manam Garmin 62s GPS aparātam, abiem ir ANT+ sensoru atbalsts. Tas nozīmē, ka bez vadiem var pieslēgt velo mīšanās sensoru, ātruma sensoru, sirds ritma sensoru, un daudzus citus. Man gan tādu nav, taču jāpiemin, ka šīs interneta uzskaites sistēmas šos datus prot interpretēt.

Kas gan bija liela vilšanās, ir fakts, ka nodedzināto kaloriju aprēķinā neviena no zemāk apskatītajām sistēmām šos sensorus neņem vērā, bet tas vēl nav viss. Aprēķins ir tik triviāls, ka tā lietderība nesniedzas tālāk par ziņkārīgu interesi. Proti, Endomondo ņem vērā tikai distanci, cilvēka svaru un sporta veidu (Calorie consumption in kcal = 0.8 kcal * 75 kg * 5 km). Runkeeper vismaz ņem vērā arī laiku un augstuma izmaiņas (kalni), taču ne visai jēdzīgā veidā – ja patērē mazāk laika, tātad esi sadedzinājis mazāk kaloriju.

Taču kā tas var būt jēdzīgi? Pārbaudei es 10km nobraucu 30 minūtēs, un nākamajā dienā 45 minūtēs – visas no testētajām sistēmām domā, ka 45 minūšu brauciens nodedzināja vairāk kaloriju, jo es braucu par 15 minūtēm ilgāk. Nemaz neņemot vērā faktu, ka es iepriekš braucu kā plēsts, bet nākamajā dienā praktiski ripinājos un nepielietoju nekādas pūles.

Garmin Connect vispār neveic nekādus aprēķinus, jo viņiem aprēķinus veic pašas ierīces. Nav obligāti jālieto viņu ierīce, pietiek ielādēt GPX failu no jebkuras ierīces , taču tad calories lauciņš būs tukšs. Ja no kādas citas sistēmas importē TCX failu, tad kaloriju vērtība ienesīsies līdzi (TCX ir tādi kā GPX tikai ar fitnesa datiem papildus), piemēram noderīgi migrējot no Endomondo. Mans Garmin aparāts kaloriju aprēķinus neveic, tāpēc viņu aprēķinu jēdzīgumu nevarēju pārbaudīt.

Papildināts: Izrādās Garmin pirms dažām dienām publicējis arī savu Android programmu, taču tā maksā 51 santīmu (nav bezmaksas). Nepatīk man maksāt par to, ko citi dod bez maksas, taču pārbaudīšu šo programmu jebkurā gadījumā.

Īsi sakot, visas sistēmas ir interesanti realizētas vizuāli, taču praktiska jēga ir maza. Tie ir tikai uzskaites dati, to vai tava sirdsdarbības izmaiņa, vai papildus slodze, tiešām ko deva organismam treniņa nolūkos – to tev atliek izdomāt pašam. Interesants arī fakts, ka katrai no sistēmām ir sava triviālā formula, jo uz vienu un to pašu GPX failu, un vienu un to pašu norādīto svaru, katra sistēma deva city kaloriju skaitli. Endomondo bija konservatīvākais no visiem.

Vizuāli man visvairāk patīk Garmin, visai labs ir arī Endomondo, taču Endomondo vinnē dēļ iespējas treniņus no Android/iPhone pa taisno ielādēt sistēmā, brauciena laikā. Garmin gadījumā vajadzīgs dators un vads.

Te pārskats ar bildītēm:

Sportypal

Runkeeper

Garmin Connect

Endomondo

Šogad jau piekto reizi braucu uz Ameriku, un arī piekto reizi – darba konferences sakarā. Tātad nekāds baigais plezīrs nesanāk, taču pa vakariem un dažām daļēji brīvajām dienām, reizēm kaut ko apskatīt tomēr izdodas. Šajā braucienā bija salīdzinoši daudz iespēju visu ko redzēt, jo ne tikai bija vairāk brīva laika, bet arī atradāmies pašā pilsētas centrā, pa vidu slavenajai kazino ielai (The Strip). Dzīvojām The Flamingo hotelī, tieši pretī visai leģendārajam Ceasars Palace (kurā atrodas ne mazāk leģendārs Apple store).

Sākumā man Las Vegas atstāja visai negatīvu iespaidu, katrā hotelī ir liels kazino, un pilsēta ir pilna ar paveciem cilvēkiem, kas tur brauc iztērēt naudu. Es vispār uzskatu kazino par tādu kā “muļķu nodokli”, jo lai ticētu savām iespējām tur ko laimēt, “varbūtībai” laikam jābūt iztrūkstošam vārdam cilvēka vārdnīcā. Bet pa nedēļu ko tur atrados, lēnām sāku saprast, ka gluži kā daudz lietu šajā pasaulē, kazino gluži vienkārši šiem cilvēkiem (vismaz daļai) ir parasta izklaide, un ja neskatās uz to kā iespēju laimēt naudu, tad tas ir tāds pats laika pavadīšanas veids kā maksas datorspēles vai jebkas cits, kur par izklaidi jāmaksā nauda.

Pilsēta likās mazāka un kompaktāka nekā no filmām biju iztēlojies. Visi tie slavenie kazino – mazi un relatīvi tukši. Nekur neskan birstošu žetonu žvadzēšana, jo izrādās – viss jau mūsdienās ir digitāls, un norēķini automātos notiek ar kartēm. Kazino spēlmaņus apkalpo visai knapi apģērbtas meitenes, kas dala bezmaksas dzērienus, lai tik tu ilgāk pasēdi krēslā pie vienrokainā bandīta.

Vegas noteikti jāapskata naktī, jo tieši tad, un it īpaši piektdienas naktīs, tur sākas patiesā rosība. Pilsēta ir pārpildīta ar visādiem maksimālismiem un neticamām lietām, piemēram 1:2 izmēra eifeļa torņa replika, gandrīz vienāda izmēra triumfa arka, un 1:2 izmēra amerikas brīvības statuja. Tur ir pat “neliela” (arī 1:2) Ņujorkas debesskrāpju rajona kopija.

Piektdienas vakarā izgājām kārtējā pastaigā gar Harrah’s, Paris, Bellagio, Caesars Palace, Venetian, Planet Hollywood, New York New York un visiem citiem kaut kur dzirdētajiem, un izdomājām apmeklēt New York New York, jo tur esot kas tāds, kas mums noteikti ir jāredz.

Izrādijās, ka lieta uz kuru es tiku pierunāts doties, ir amerikāņu kalniņi, kas vijas pāri viltotās ņujorkas jumtiem. Man jau tā ir bail no augstuma, kur nu vēl lidojošā vājprātā, tāpēc sākumā negribēju piekrist, taču izdomāju ka nav ko laist garām iespēju, un padevos.

Jāsaka, neko tādu nebiju pat iedomājies. Es biju rēķinājies ar galvu reibinošu augstumu, ar ātrumu, ar kliedzošiem cilvēkiem un emocijām, taču tās bija mazākās no manām problēmām. Tiklīdz krēsls izbrauca pāri mājas jumta malai, jau aizsitās elpa no milzīgā augstuma, taču kad tas sāka krist lejup, pirmā mana doma bija – kur es esmu iepinies, un kā lai tiek ārā. Nenormāla trieciena un spiediena sajūta iežmiedza mani krēslā, un aptumšoja redzi, tā ka vajadzēja sasprindzināties lai paliktu pie samaņas. Nekliegt šeit tiešām ir fiziski neiespējami. Emocijas bija šoks un fizisks pārdzīvojums, izkāpu ārā trīcošām kājām un raustīgu valodu taču priecīgs ka esmu dzīvs, un noteikti pozitīvām emocijām. Noteikti bija tā vērts izmēģināt, bet tajā brīdī vismaz nodomāju – nekad vairs. Tas ir par traku.

Nedaudz paēdām, un saņēmāmies nākamajam piedzīvojumam – devāmies uz Cirque De Soleil “Zumanity” šovu turpat NYNY. Saņemties vajadzēja tāpēc, ka šova lētākā biļete maksā 89$ un tajā brīdī nevienam nebija skaidrs, vai tas ir tā vērts.

Īstiem vārdiem sakot – pie velna JĀ! Šovs bija labākais ko es mūžā biju redzējis, emocijās un “wow” faktorā pārspējot jebkuru mūzikas koncertu, nemaz nerunājot par teātri, baletu vai operu. Jau biju dzirdējis par slaveno kanādas Cirque, taču nebiju domājis, ka tas ir kas tik elegants, nostrādāts un fascinējošs. Cirque De Soleil vēsturiski tika veidots kā “alternatīvais cirks”, šobrīd Las Vegas viņiem paraleli notiek septiņi dažādi šovi un Zumanity ir visatšķirīgākais, jo apvieno cabaret un burlesque elementus izrādē, kas paredzēta tikai pieaugušajiem. Vārdi horeogrāfija un šovs manā vārdnīcā tika pārdefinēti uz visiem laikiem. Lieki teikt, ka pēc atgriešanās mājās uzreiz nopirku biļetes uz Cirque šovu kas notiks uz ziemassvētkiem tepat Rīgā, tiesa gan – salīdzinoši tradicionālo un noteikti ne tik šokējošo “Saltimbanco” (ceļot ar tik daudz speciālajām skatuvēm jau nav iespējams).

Nākamajā rītā ar kādu no darba klientiem bija sarunāts, ka viņš mūs aizvedīs apskatīt pēdējo no Las Vegas atšķirīgajām izklaides iespējām – Lielo kanjonu. Kanjons nav gluži kaimiņos, taču no šejienes ir salīdzinoši vienkāršāk tur nokļūt. Piecu stundu visai mokoša brauciena, un bijām jau klāt. Mokoša tāpēc, ka līdz šim redzētajiem amerikāņiem ir tieksme visai izklaidīgi vadīt automašīnu, šim konkrētajam piemēram stūre griezās līdzi skatienam, un viņam ļoti patika skatīties apkārt.

Kanjons protams bez vārdiem. Aizbraucām uz tālāko, taču itkā iespaidīgāko dienvidu daļu. Kanjons ir lielāks un dziļāks nekā biju iedomājies, un ļoti gribētos tur pavadīt ilgāk laika, piemēram dodoties divu dienu pārgājienā pa vieno no daudzajiem iezīmētajiem maršrutiem.

Tā arī bija pienākušas beigas mūsu braucienam, un devāmies mājup. Arī atpakaļ ceļā braucām ar šausmīgi zemas kvalitātes American Airlines Boeing 767 un nekādi nevaru ieteikt šo kompāniju ceļojumiem. Diemžēl braucienos no Helsinki uz Chicago, Finnair partneris ir tieši AA, un jācieš ir bez variantiem. Šajos lidojumos nav personīgo izklaides centru, nedod nekādas ekstras un komforta līmenis ir visai zems. Pat ne tuvu tam, kas ir standarta Finnair lidojumos piemēram uz Āziju, vai Air France (kur nu vēl Lufthansa). Izklausos izlepis, bet nu tomēr ja lidojums ir virs deviņām stundām, gribas lai vismaz komforts ir konkurentu līmenī, ja cenas ir līdzīgas.

Hostelis kurā bijām palikuši pa nakti bija ļoti mājīgs. Istaba bija spartiska, bet nu tajā bija vismaz kondicionieris, vannasistaba un normāla gulta, ko gan vairāk vajag. Lobijs bija šaurs un mājīgs, izdekorēts ar visādiem smieklīgiem roku rakstītiem un zīmētiem novēlējumiem no apmeklētājiem, ieteikumiem kur un kā iet Xi’An pilsētā un citādām interesantām lietām. Paēdām garšīgas brokastis eiropiešu stilā (diemžēl visās viesnīcās brokastis bija daudzmaz rietumnieciskas), un apsolījām darbiniekiem, ka aizskriesim uz staciju uzzināt par tālākajiem plāniem, un tad atgriezīsimies lai paziņotu vai šeit paliksim ilgāk.

Uz staciju devāmies kā parasti ar sabiedrisko autobusu, tad devāmies meklēt jau zināmo lodziņu, taču nedaudz apjukām, jo plānojums stacijai likās mainījies un neko nevarējām saprast. Izrādās ir divas kasu zāles, ko nebijām pamanījuši, tām ir dažādas ieejas, bet vienādas funkcijas. Tas nekas, atradām rindu kurai lodziņam uz stikla bija rakstīts “tickets” (citām nebija) un izstāvējām. Gribēju nopirkt biļetes uz it kā jauko Pingyao ciemu, taču sagaidīju nepatīkamas ziņas – vilciens iet divpadsmit stundas, jo tas ir lēnais un vecais vilciens, un ir pieejamas tikai stāvvietu biļetes. Rīt – nav. Parīt – nav. Aizparīt – nav. Pēc garlaicīgā un nogurdinošā turpbrauciena uz Luoyang, un it īpaši pēc izlutinošā atpakaļbrauciena ātrvilcienā, nemaz negribējās divpadsmit stundas stāvēt kājās zemākas klases vilcienā. Ko nu? Mainam plānus, braucam uz Pekinu un meklējam ko darīt tās rajonā. Šoks – biļešu nav. Šodien nav, rīt nav, parīt nav. Esam iesprūduši Xi’An uz mūžu? Sāku nedaudz stresot. Piedāvā stāvvietu nakts vilcienā. Okei, esot cits vilciens, bet tajā ir tikai Deluxe biļetes, maksā ļoti dārgi, 60Ls no cilvēka. Ko padarīsi, jāpērk ir, jo lidmašīna maksā vairāk un nekādas garantijas ka arī to var dabūt tik drīz cik vajag. Xi’An rajons jau ir izsmelts tāpat. Nesaprotu kāpēc tomēr nebraucām atpakaļ uz Ziemeļu staciju un nepirkām ātrvillciena biļeti uz Zhengzhou, vismaz kas savādāks, taču ko nu vairs, stresa brīdī izlēmos par labu drošajam vairantam, vakara biļetes luksusa kupejā.

Luksusa kupeja mums vieniem

Turpmākās dienas Pekinā pavadījām ļoti relaksētā atmosfērā. Laiski pastaigājāmies pa parkiem, iepazinām tuvākās Hutong ieliņas, ēdām interesantos restorānos, meklējām virtuālos ģeoslēpņus.

Pirmajā vakarā bijām aizgājuši paēst uz interesantu restorānu, kas ir pilnībā veģetārs, taču tur var pasūtīt it kā gaļas ēdienus, piemēram kotletes, desiņas, steikus un pat veselu pīli, taču viss ir ļoti precīzi un rūpīgi izgatavots no sojas un dārzeņiem, tā, ka pat sākumā grūti bija noticēt, ka mūs nekrāpj, un nav vienkārši iedevuši gaļu. Protams sojas piegaršu noteikt ir iespējams, taču ļoti profesionāli paveikts, tiešām interesanti bija pagaršot mednieku desiņas, kas pēc izskata nekādi neatšķīrās no dzīvnieku izstrādājuma:

Izstaigājām pilsētas centrālo daļu, izgājām pa visai garlaicīgo un dārgo tūristu ielu, nogājām gar veco pilsētas mūri, pa vienkārši lielisku alejas tipa parku starp ielām. Bijām uz vēl vienu parku (Jingshan), no kura paveras ideāls skats uz aizliegto pilsētu, un kurš ir ne tikai viens no foršākajiem parkiem pilsētā, bet arī ir lētākais (daži santīmi).

Nākamajā dienā braucām uz imperatora vasaras rezidenci, uz kuru protams ved arī dārgas tūres, taču mēs kā parasti aizbraucām vienkārši ar metro un kājām. Nezinu kuro reizi jau to rakstīšu, un tas jau laikam ir apnicīgi, bet tur bija nenormāli karsts un bija ļoti liels slinkums pārvietoties. Gājām lēnām, un ik pa brīdim atpūtāmies ēnā, ēdām saldējumu, un laiskojāmies pie ūdens.

Katra no 400 metrus garās ejas sijām ir atšķirīgi, un detalizēti izgleznota

Summer residence

Parks ap vasaras rezidenci ir milzīgs

Vakarā apmeklējām Zvanu un Bungu torņus, bungu tornī izbaudījām praktiski privātu (bija vēl divi cilvēki) bungu šovu, kas bija tik tiešām iespaidīgs un tās smieklīgās ieejas cenas vērts. Ja kāds skatījās manis iepriekš ievietoto video, ar šo šovu tas iesākās.

Nākamā diena savukārt tika pavadīta iepērkoties, bijām aizbraukuši uz slaveno Silk Market un Pearl Market. Lai arī nosaukumā ir minēts tirgus, patiesībā tas nav tāds tirgus kā pie mums, bet gan piecstāvu ēka ar kaut ko, kas atgādina agrāk esošo lupatu tirgu sporta pilī. Pilns ar galdiņiem, nokrautiem ar viltus pulksteņiem, makiem, somiņām un telefoniem. Krievu tūristu tantes te par neadekvātām summām (jo nemāk kaulēties) pērk DG viltojumus. Pie ieejas mums tāds bariņš pienāk klāt un prasa “A gģe zģes makdonaļds”, laikam vai nu izskatījāmies pēc krieviem, vai arī viņas domā, ka visi pasaulē saprot krieviski. Izbolījām acis, neteicām ne vārda, un šīs tik nopurpināja “aņi ņe russkije”.

Viltoto telefonu skaits bija negaidīti nožēlojams, un kvalitāte bija tik slikta, ka nebija tos vērts pirkt pat dēļ suvenīra vērtības. Daži no Bell&Ross pulksteņu viltojumiem gan pārliecināja, taču bija kaut kāda nevēlēšanās pirkt pulksteni tāpat vien, pat ja viņš ir stilīgs, taču man nepiestāv.

Vakarā vēl aizbraucām uz (šoks) Ķīnas Walmart, pamatīgi izvazājāmies, nopirkām visādus ēdienus, tajā skaitā piecus kilogramus vietējo ziemeļu reģiona rīsu (japonica šķirnes, fantastiski gardi).

Vēl nākamajā rītā aizbraucām apskatīties uz slaveno CCTV ēku, kā vietējie to saucot – kakājošais cilvēks, jo pēc izskata tā atgādina tupoša cilvēka apakšdaļu. Ēka interesanta lai nobildētu, bet uzkavējāmies tur mazāk kā desmit sekundes, pēc bildes pa taisno devāmies uz metro.

CCTV building (the large underpants)

Tālākajās dienās apmeklējām budistu rajonu, konfūcija skolu un templi, bijām Lamas templī ar pasaulē lielāko budas statuju, kas izgrebta no viena liela sandalkoka gabala (26m augsta, ginesu rekordu grāmatā). Nopirkām sev kūpināmos smaržkociņus.

Šis te ģeniālais tips laikam sniedza konsultācijas astroloģijā, tur bija vesela iela ar tādiem

Noras vismīļākais ķīniešu pārdevējs, pie viņa katru dienu iepirkāmies

Vienu rītu visa iela bija ar šādiem VW auto izlikta. Neslikta vides reklāma

Policija gribēja tos evakuēt, bet pirmkārt fiziski nespēja uzlikt uz cēlāja, un otrkārt tauta neļāva :)

Pēdējo vakaru pavadījām jau sērīgās sajūtās, jo lai arī likās ka ir apnicis, pēdējā brīdī sagribējās vēl palikt. Staigājām pa mūsu mazo hipsteru ieliņu, pirkām suvenīrus, vakarā krāmējāmies.

Praktiskas lietas – jau rakstīju iepriekš, taču varu atkārtoties. Ķīna ir viegli sasniedzama un relatīvi lēta, ja to salīdzina ar Eiropu vai Ameriku. Tā ir dārgāka par Indoķīnu, Laosā un Taizemē noteikti ir daudz lētāk, un turklāt tā piedāvā nemaz ne sliktākas lietas. Ķīnā viesnīcas maksā padsmit latus (tādas kuras var rezervēt internetā, un kurās ir kondicionieris, hosteļi un backpacker hoteļi ir lētāki). Kondicionētā ēstuvē var paēst par pāris latiem divi cilvēki. Uz ielas ir pārsteidzoši maz ātro ēstuvju un nav nekādu kastīšu ēdienu, kā pierasts ķīniešu imigrantu būdelēs eiropā. Labākais ko uz ielas var dabūt ir uzkodas – gaļa uz kociņa, pankūkveidīgs vraps utt. Starppilsētu vilcieni ir relatīvi dārgi, bet nu ja padomā, ka braucām 1200km, tad jau cena tik traka nemaz nav (30-60ls atkarībā no klases). Šausmīgi dārgas, un tās kas visvairāk sit pa kabatu, ir ieejas cenas. Principā viss kas ir nozīmīgāks par pilsētas parku, maksā 8ls no cilvēka par ieeju. Tūristu lamatas te ir daudz un dažādas, lai no tām izvairītos, lasiet Lonely Planet un izmantojiet veselo saprātu. Ja lai tiktu uz Mūri ir jāīrē taksis par 20Ls, padomājiet, vai tiešām arī vietējie tā dara.

Ķīna mums ļoti patika. Pazuda visi aizspriedumi un mistikas plīvuri, un izrādijās ka te ir viegli ceļot, ir patīkama atmosfēra, mierīgs, un pārpilnība ar fantastiskiem draudzīgiem cilvēkiem. Tā ir tik liela, ka te noteikti atgriezīsimies vēlreiz, nākamreiz pie dabas, uz Yunnan reģionu, kur ir karsta klintis, upes, rīsu terases un kalnu tautas. Es mīlu āziju, nav nevienas pasaules daļas, uz kuru man tik ļoti gribētos atgriezties.

P.S.: ja jums ir praktiskas dabas jautājumi par ceļojumu, labprāt atbildēšu tos komentāros. Paldies, ka lasījāt!

Luoyang stacija nu jau atgādināja provinci. Visai netīra, šaura, un bez jebkādām pazīmēm, ka te jebkad kāju ir spēris tūrists. Pārnestā nozīmē protams, tūristi ir visur, vismaz kādreiz jau parādās.

Iestājās kārtējais brīdis, kad gribējās izsamist, turklāt ārā svelme bija neizturama, un Olivers gribēja gulēt. Nebiju rēķinājis visu līdz galam, biju domājis ka pilsēta ir kājām izejama, taču LP karte bija nemēroga, un patiesībā pilsēta, lai arī pēc sajūtas maza un garlaicīga, reāli bija liela. Sākumā aizgājām uz stacijas kasu zāli lai noskaidrotu, vai tiešām esam tajā stacijā kur likās, un vai tiešām eksistē LP minētā otra stacija. Labi, ka man bija jaunās stacijas nosaukums Ķīniešu valodā. Izgājām ārā, un netālu no stacijas sameklējām čupiņu autobusu, tur kādam garlaikotam šoferim parādijām uz kurieni gribam, un viņš mums parādija kurš autobuss turp brauc. Tātad plāns bija nopirkt biļetes uz Pingyao, un tad doties apskatīt Longmen grotas.

Read the rest of this entry »

Sveiks! Meklē mūsu Ķīnas ceļojuma aprakstu?

Daļas: I, II, III, IV, V, VI, VII, VIII, IX, X

Ceļojuma karte:

GPS track uzliku pa virsu, jābūt precīzam

Ar autobusu aizbraucām līdz stacijai, un kādu brīdi pavazājāmies pa rajonu, meklējot to vietu kur stāv sabiedriskie kas dodas uz Terakotas armijas vietu. Terakotas armija ir viens no pēdējā laika (relatīvi) nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē – pirmā Ķīnas imperatora kapenēm tuvumā esošas gigantiskas barakas, kurās imperatoru sargā astoņi tūkstoši pilnīgi dažādu, cilvēka izmēra karavīru, katrs ar rokām ļoti rūpīgi izgatavots no māla. Kādreiz tie bijuši krāsaini, taču veicot izrakumus, senā krāsa oksidējās, un izzuda momentā. Atklājums veikts jau septiņdesmitajos, taču lai pasargātu objektus no sabojāšanas, daudz no tā visa nemaz nav atrakts pat šodien. Pašas imperatora kapenes vispār nav atvērtas, jo ja iedomākas cik liela ir armija kas tās apsargā, gribas ticēt leģendām par piramīdā esošajām dzīvsudraba upēm un ko tik vēl ne, tāpēc lai neatkārtotu kļūdu ar armijnieku krāsām, kapenes never vaļā kamēr nebūs izgudrota efektīva sistēma lai saglabātu visu kas tur iekšā.

Autobusus atradām, bet pa ceļam līdz tiem vēl vajadzēja atkratīties no pēdējā brīža censoņiem taksistiem. Taksis prasa sākot no 200 naudiņām, autobuss maksā 11 naudiņas. Autobusi turklāt spilgti zaļi, ar skaidriem uzrakstiem angliski “Terracota warriors and horses”.

Teritorija izveidota vēl tajos laikos kad Ķīnas valdība visu būvēja masīvu un grandiozu, izrakumiem virsū uzbūvēts milzīgs muzejs, konkrēti trīs ekspozīcijas, kuras interesantāk iet pretējā virzienā (3,2,1) lai lielākais paliktu uz beigām kā iespaidīgākais (to ieteica LP, un tam arī klausījām). Uz pašām ekspozīcijām jābrauc ar elektroautobusu (atkal jau elektro) taču tas nav īsti cenas vērts, jo tik ļoti tālu nemaz arī tā vieta nebija.

Ļoti interesanti bija uz to visu apskatīties gan tāpēc, ka bijām noskatījušies National Geographic filmu par šo vietu, tāpēc tas likās daudz iespaidīgāk un interesantāk, gan arī protams tāpēc cik šī “terracota army” frāze jau bieži bija dzirdēta, šķiet šī vieta ir viena no top 10 vietām ķīnā ko reklamē tūristiem. Citādi izskriet cauri ekspozīcijām var pusstundā, un tas neattaisnotu milzīgo ieejas maksu (90RMB no cilvēka).

Neviens no armijniekiem nav līdzīgs citam, arheologi visus nofotografējuši un palaiduši seju atpazīšanas programmu lai pārliecinātos, ka vai nu visi modelēti pēc īstiem armijniekiem, vai arī veidotājiem bijusi izcila fantāzija. Armiju veidojuši ap desmit gadiem. Izklausās daudz, bet tas ir labāk nekā iepriekšējo valdnieku tradīcijas tādas armijas un kalpus vienkārši apbedīt dzīvus kopā ar valdnieku.

Pēc ekspozīciju apmeklējuma, kārtīgi izstaigājāmies pa teritoriju, kā arī pamatīgi izbaudījām (šeit jau gan sāka apnikt) milzīgo cilvēku interesi par Oliveru. Tipiska diena Ķīnā:

Pagāja kāda pusstunda kamēr tikām no tās vietas atpakaļ uz autobusu, jo pa ceļam piespiedu kārtā jāiet cauri suvenīru rajonam (laikam tā pati vieta, pa kuru jāiet ja nemaksā par elektrobusiņu). Sameklējām savu 906 (laikam) autobusu, un devāmies atpakaļ uz Xi’An. Pilsētā atpūtāmies, paēdām lielveikalā, un ar sabiedrisko aizbraucām uz Trakās Zoss pagodu (nu labi, laikam jau Savvaļas Zoss), kas ir viens no centrālajiem apskates objektiem pilsētā, taču atrodas ārpus pilsētas mūriem, un uz to jābrauc kāda pusstunda ar autobusu. Labi, ka ir GPS, jo bez tā – kur kāpt ārā, un uz kuru pusi iet, būtu prasījis pamatīgu laiku žestikulēšanas ar vietējiem. Labi ka šoferis vismaz apstiprinoši pamāja, kad pie iekāpšanas norādiju uz Pagodas nosaukumu grāmatā.

Sāka jau krēslot, pagodas apmeklējums bija tikai līdz sešiem, iekšā netikām, taču tur apkārt ir pamatīga izmēra parks un vienkārši gigantiska strūklaku sistēma, kas kā izrādijās – vakarā tiek iedarbināta šova režīmā. Katru vakaru te notiek pusstundu garš gaismu un mūzikas šovs ar tik daudz un dažādām strūklakām, ka Oliveram un Norai šī vieta bija viens no spilgtākajiem iespaidiem.

Olivers kādas desmit reizes pēc kārtas kliedza "Ūdens! Ūdens!"

Ieskrējām paēst netālu esošā vietējas nozīmes junkfood ēstuvē, kaut kāds ķīniešu hipsters iedeva Oliveram balonus, tad devāmies mājup. Vienīgā problēma – autobuss ar kuru atbraucām, pa to pašu ielu atpakaļ neiet, ne mazākās sajēgas kur viņš met loku. Staigājām, meklējām – nekā. Pieturā saraksts totāli kriptisks, tikai numuri saprotami. Nora pamanīja, ka netālu no manis ļoti aizdomīgi dīdās viens jauniešu pārītis, ļoti grib palīdzēt, bet kautrējās. Pats piegāju pajautāt, džeks meiteni parāva aiz rokas, vedīs mūs uz pareizo pieturu, tas nekas ka pašiem autobuss iet no šīs. Veda mūs divus kvartālus, un parādija pareizo autobusu, šis jau tieši stājās pieturā, kad paspējām tikai pamāt lielo paldies un lecām iekšā.

Nākamā diena – uz Luoyang

Rīts sākās ar izčekošanos no viesnīcas, koferu krāmēšanas, un autobusa braucienu līdz stacijai, un spraukšanos iekšā uzgaidāmajā zālē caur metāla detektoriem un pašaurajām rindām.

Plāns bija sekojošs – dodamies uz Luoyang pilsētu 350Km uz austrumiem, tur apskatām slavenās Longmen budas grotas, un tad ar vilcienu dodamies uz Pingyao pilsētu, kas ir pa ceļam atpakaļ uz Pekinu (caur XiAn, taču ar citu vilcienu līniju). Plānam bija lemts izgāzties, bet par to vēlāk.

Zāle bija piebāzta ar visādiem lauku cilvēkiem vienkāršās drēbēs, ar milzu paunām un maisiem. Uzreiz pienāca klāt tāds paliels vecis, un kaut ko ļoti pārliecināti mums norādija. Es neko nesapratu, papurināju galvu, un centos tikt viņam garām. Kaut ko žestikulēja, rādija augšā, es tāpat nesapratu. Apsēdāmies, Nora aizgāja braucienam nopirkt kādus cepumus un nūdeles, tikmēr mēs ar Oliveru uzreiz jau iepazināmies ar bariņu cilvēku. Onka sāka taisīt visādus trikus, un deva spēlēties ar savu telefonu. [1. Šī te epizode ir redzama video, kas uz brīdi nonāca cirkulācijā, atkal izliku to šeit]

Sāka vākties cilvēki pagarā rindā, piebiedrojāmies, kad tikām cauri biļešu kontrolei, sapratu ko tas vecis no manis tik ļoti gribēja – pēc biļešu kontroles sekoja nenormāli stāvas un garas trepes, un vecis jau atkal bija klāt – gribēja piepelnīties, un par nieka 10 naudiņām uznest manu koferi. Protams, es taupīgs cilvēks atteicu, un nesu pats, atspēries.

Kā jau iepriekš rakstīju, šis vilciens brauks nedaudz virs piecām stundām, uz 350Km attālo Luoyang, vilciens bija salīdzinoši zemas klases, ar sēdvietām. Protams zema klase tā ir Ķīnai, ja tāds būtu Latvijā, tur ne tikai par komfortu un ātrumu paprasītu piemaksu, bet arī par VIP un Ekskļuzif.

Vilciena brauciens bija visai garlaicīgs, pasažieri nebija diez ko jautrie, pārsvarā ar Oliveru skatījāmies multenes, un gājām starpvagonu pārgājienos. Vēl vienu fantastisku šovu nepārtraukti rīkoja vagona uzraugs. Viņa pienākumos bija pārliecināties, ka visas somas, kas novietotas uz bagāžas plauktiem virs galvām – vienmēr ir perfektā kārtībā, vienā rindā, bez šķirbām, un bez karājošām lencēm. Lieki teikt, ka procesu var turpināt mūžīgi, jo visu laiku kāds paņem somu lai izņemtu cepumus, un nomet atpakaļ kā pagadās. Bet tad ierodas priekšnieks, un vagona pārzini sarāj – “Kas tur karājas, tu akls esi?” Norāda uz lencēm, un tas visu sāk no jauna. Bezmaksas cirks, bet šeit Ķīnā – visiem ir darbs. Un visi arī strādā.

Nesaprotu kā gadījies, ka uzraugu komanda nav nevienā manā bildē

Pēc nomokošās piecu stundu sēdēšanas ieradāmies vēl mazākā, vecākā, un karstākā vilciena stacijā kā iepriekš. Šeit nu mūsu plāni bija beigušies – nebija ne mazākās sajēgas ko darīt tālāk, tikai informācija, ka te kaut kur aiz upes ir jauna stacija, ka jāapmeklē Longmen, un tad vakarā jābrauc uz Pingyao. Ak vai cik ļoti šie plāni vēl mainīsies. Bet par to – rītvakar!

Skati pa vilciena logu no rīta bija ļoti līdzīgi tiem, ko redzējām iepriekšējā vakarā, pirms satumsa. Ļoti daudz būvniecības un tādu kā karjeru, daudz kur izraktas lielas bedres, ļoti daudz jaunu dzelzceļa līniju. Vienā brīdī pat pamanīju vēl trīs sliežu līnijas paralēli mūsējai.

Ieradāmies kārtējo reizi jau visai karstā un pārblīvētā stacijā, un jau uz perona mums jau sāka uzmākties potenciālie šoferi ar “terracota army, sir?” (kas arī parasti bija viņu vienīgās angļu valodas zināšanas). Protams ka šādus cilvēkus labāk ignorēt, tāpēc devāmies vien taisni uz priekšu, taču uzmanību piesaistīja kāds tips, kas ļoti vēlējās manu 30Kg koferi manā vietā uznest pa garajām trepēm, turklāt visai normāli runāja angliski.

Read the rest of this entry »

Pēc Ķīnas mūra apmeklējuma pa trepītēm devāmies lejup, kur mums uzmācās desmitiem visādu suvenīru tirgotāju. Ja šie ir pavisam uzmācīgi, vislabākais cīņas veids ir absolūti ignorēt tos. Ja tu atbildēsi vienalga ko – ka nav naudas, ka nevajag, ka tev tāds ir – sekos viltīgi atspēkojumi un lieki patērēsi laiku. Mēs gan padevāmies un nopirkām Oliveram smieklīgu ķīniešu tērpu, bet nu tam bija arī praktiska nozīme, jo šāda tipa drēbītes tāpat agri vai vēlu būtu meklējuši.

Tā kā līdz sarunātajam laikam bija palikusi vēl pusstunda, paglābāmies ēnainā kafejnīcā, kur nopirkām saldējumu, un (par asaras izraisošu cenu, bet ko darīsi) foršo Bintang 0.7L alu stikla pudelē, tādu skaisti norasojušu, no auksta ledusskapja. Sēdējām, izbaudījām organismos ieplūstošo vēsumu, un ar salvetēm asistējām Olivera neapstrīdamo vēlmi saldējumu ēst pašam.

Pretī esošās augļu tirgotavas tante kādu brīdi skatījās, un tad sāka piedāvāt arī savus produktus. Protams, kad Nora piegāja apskatīt tuvāk, izrādijās ka cenas ir šausminošas un sāka kaulēties. Process bija ilgstošs un visai smieklīgs, jo tante uzvedās itkā mēs būtu atnākuši viņu apzagt, un tēloja ka cenas ir pilnīgi normālas neskatoties uz to, ka pēc 5x nokaulētās cenas tāpat par diviem banāniem samaksājām tik cik veikalā normāli maksā kilograms. Katrā ziņā kaulēšanās bija visai amizanta izklaide. Bet tas prieks nebija ilgs, jo te pēkšņi bija uzradies arī mūsu šoferis, kas pa mūsu prombūtnes laiku bija ar rokām jau nomazgājis savu auto.

"Nē nopietni, šis banāns ir ļoti lēts!"

Izmeta mūs autobusa pieturā Huairou pilsētā, kur drīz vien ieradās autobuss, taču es par viņu nevarēju samaksāt – Ķīnā ir interesants mehānisms, ka autobusā vari maksāt tikai skaidrā un precīzā naudā, jo šoferis ar to nerīkojas, un kasiera nav – caur tādiem metāla asumiem (lai neizvelk ārā) tu naudu iemet stikla kastē, lai ir redzams ka samaksāji. Tā kā es tikko biju izņēmis apaļu summu no bankomāta, nebija desmit reižu mazākās summas ko tur iemest. Autobuss durvis ciet never, jo es neesmu samaksājis, taču neviens no tuvumā sēdošajiem simtnieku nevar samainīt. Ko darīt? Autbusa pieturā stāv sieviete ar leduskasti, un pārdod limonādes, taču kad iedevu simtnieku (autobuss dusmīgs gaida ar durvīm vaļā, un aiz tā jau sāk krāties citu autobusu korķis), tā tikai noplātija rokas. Nācās pirkt divas limonādes par neadekvātu cenu, un atlikumu kādas piecas minūtes man saskaitīja absolūti mazākajās vienībās (vienīšos un piecīšos), iztērējot visu atlikumu naudu kas šai bija. Ielecu jau uz priekšu kustošajā autobusā pie Noras un Olivera un prom bijām.

Vakaru Pekinā pavadījām laiski pastaigājoties pa mūsu interesanto hipsteru rajonu, nogaršojot lokālos saldumus un apbrīnojot interesantās lokālo mākslinieku preces – visādus rokām taisītus blociņus, somiņas, un pat Totoro lelles.

Nākamajā rītā devāmies uz Paradīzes templi, vienu no Pekinas galvenajiem apskates objektiem, turklāt Pekinas logotipa galveno sastāvdaļu. Paradīzes templis ir visai liela parka ieskauts, parks turklāt veidots pēc kaut kādiem Konfūcija pamatlikumiem, kad daļas ir perfekti sakoptas un pedantiskas, bet daļas – aug kā dabā paredzēts (nepļauj zāli utt).

Temple of heaven, Beijing

Beidzot ieraudzījām ilgi gaidīto – milzīgus daudzumus dejojošu cilvēku! Pilnā troksnī skan visāda mūzika, un sveši cilvēki vienkārši viens otru aicina, un dejo gan lēnās, gan modernās dejas. Video ir daudz iespaidīgāks, jo to skatu jau īsti nav iespējams nofotografēt. Tas ir tik fantastiski, ka Ķīnā ļaudis iet izklaidēties parkos, dejo, spēlē spēles, laiž pūķus, bet mūsējie atnāk no darba, un pielīp pie seriāliem.

Dance, Dance, Dance!

Šeit pirmo reizi sastapām tādus kā sipas spēlētājus – un kas interesanti, tie nebija jaunieši, bet pārsvarā pusmūža cilvēki. Šādu te interesantu badmintona volāniņam līdzīgu sipu mēs arī nopirkām un izmēģinājām arī mājās Latvijā, tikai lai vēl vairāk pārliecinātos cik mēs esam tizli, turpretim ķīniešu tantes – atlētiskas. Ilustrācijai šāds attēls:

Sievietei virs 50 Ķīnā šāds špagats nav nekāda problēma

Kādu brīdi pastaigājām pa parku līdz iemiga Olivers, templī gan negājām, jo tur bija kārtējā augstā ieejas maksa, tāpēc tā vietā pameklējām parkā esošos ģeoslēpņus. Tālāk izdomājām, ka tomēr taču jāaiziet uz slaveno Tian’Anmen laukumu, kur 1989. gada 35. maijā notika slavenie studentu protesti.

Karstums sāka pieņemties spēkā, un attālums bija kādi divarpus kilometri, tāpēc nesasnieguši mērķi novirzījāmies, lai apskatītu interesanto veikalu/tirdziņu tīklojumu īsi pirms laukuma. Turklāt, nebijām ēduši pusdienas, un sāka jau tuvoties tas laiks, kad būtu jāsteidz uz hoteli pēc kofera, jo šajā vakarā astoņos mums ir paredzēts vilciens, un nevar zināt cik haotiskajā stacijā paies laiks lai to atrastu.

Tūristu iela netālu no Tian'Anmen

Atradām interesantu rietrumniekiem pielāgotu ēstuvi, kas laikam atradās vienā ēkā ar hosteli, un pirmo un pēdējo reizi Ķīnā ēdām ceptos rīsus. Jā, interesants stereotips, vai ne? Ķīnieši un rīsi. Man likās, ka Ķīnietis un Rīsi vispār ir sinonīmi, taču arī šis stereotips tika salauzts. Kā izrādās, mums rietumniekiem zināmā Ķīniešu virtuve pārstāv tikai ļoti konkrēta Ķīnas reģiona gaumi. Jo redzi – agrāk no Ķīnas tik viegli emigrēt vis nebija, vislabāk tas izdevās tieši no Kantonas reģiona (Guangzhou, Hongkong, Shenzhen utt) un vai tad nav tā, ka Ķīnas ēdienus mēz pazīstam tieši no emigrantu radītajām ēstuvītēm eiropā? Rīsus Pekinā atrast protams varēja, bet nebija tā, ka viņi ēstu tos tik bieži kā latvieši kartupeļus. Noteikti retāk. Pārsvarā pārtikām no nūdelēm un visādiem pelmeņiem. Un es pat to nesaku kā veģetārietis – tiešām, arī visu ēstuvju menu ko skatījāmies, nekur mums tik pierastie “fried rice” nebija manāmi, labākajā gadījumā kā piedeva kādam ēdienam (pliki baltie rīsi). Tāpat arī mūsu iemīļotie spring rolls bija atrodami tikai vienā no visā braucienā apciemotajām ēstuvēm.

Pēc kārtīgajām pusdienām iemaldījāmies pamatīgā hutong tīklojumā un gandrīz netikām ārā, turklāt GPS bija atdevis galus. Kaut kā atradām metro pieturu, un ar trim pārsēšanām nonācām atpakaļ hotelī. Paķērām koferi, un prom bijām.

Ņemot vērā pamatīgo cenas un attieksmes atšķirību, izlēmām par labu metro, nevis taksim, kas gan nozīmēja kofera stiepšanu visai lielā attālumā – vispirms 15 minūtes līdz metro, tad visas neskaitāmās trepes un eskalatori ar divām pārsēšanām, un tad vēl 15 minūtes ar kārjām no metro līdz stacijai. Paspēju pamatīgi noskaisties uz visu pasauli, jo papildus 30kg koferim, bija vēl arī mugursomas un Olivers ar ratiem. Šeit jāpiezīmē, ka es gan labprātāk pie rokas ripināju 30kg koferi, nekā to visu būtu nesis uz muguras mugursomā, jo esmu viens no tiem mūsdienu brāķiem, kuriem jau pirms 30 ir muguras problēmas, un pārstiepties īsti negribās.

Stacijā nonācām kādas 40 minūtes pirms vilciena atiešanas, taču šī stacija bija visai labi marķēta un organizēta, tāpēc vilcienā bijām nieka 10 minūtes pēc ierašanās. Brauciena biļetes bija nopirktas iepriekš aprakstītajā Soft Sleeper kupejā, taču kad jau sākām iepazīties ar līdzbraucējiem, ienāca kaut kāda meitenes un pamatīgi žestikulējot mēģināja kaut ko iestāstīt. Beigās sapratu, ka viņas vēlas lai mēs divi (Oliveram savas gultas nebija) apmainamies ar diviem citiem cilvēkiem no blakus kajītes, lai viņas vecāki var dzīvot kopā ar viņu. Tā arī darījām, un mūsu jaunie kaimiņi bija pat piemērotāki – jauns pāris ar mazu bērnu. Viņi bija neiespējami pieklājīgi un klusi, bērnu gan aicinājām ar Oliveru kopā paskatīties multenes uz iPod touch (kas bija mūsu emergency glābiņš situācijās kad Oliveram viss bija līdz kaklam), beigās šie pat nepateica ka mēs varam slēgt ārā gaismas, jo paši bija jau aizmiguši – t.i. neprotestēja, ka mēs kaut ko vēl ņemamies un vāram nūdeles pie lielās gaismas.

Klusais kupejas biedrs izgājis koridorī pačatot telefonā

Uzstādiju uz lielā loga palodzes GPS ierīci, un ik pa laikam pavēroju interesantas lietas, pirmkārt ka pat visai zemās klases (T) vilciens vidēji brauc uz 140Kmh, lai gan vizuāli gan sliedes gan pats ir ļoti līdzīgs mūsu vilcieniem, otrkārt to, ka Ķīnā ir pat 30km gari tuneļi cauri kalniem. Laiks pagāja ātri, brauciens un gultas bija komfortabli, un jau no rīta ap astoņiem bijām klāt Xi’An pilsētā.

Nora tusē ar bērniem