Vakar izmantojām dāvinātās biļetes, un bijām uz Manu Katché koncertu. Šis cilvēks ir Kotdivuāras izcelsmes franču bundzinieks, kādreiz spēlējis ar Pīteru Geibrielu un visādiem citiem grandiem. Šobrīd spēlē džezu.
Pēdējā laikā man ir tā, ka visādās zālēs kur ir jāsēž, mani sākumā pārņem nenormāls nogurums un miegs. Tā kā šis koncerts sākās ļoti lēni un miegaini, arī likās ka atslēgšos. Bet pēc divām trim dziesmām, skaņas tehniķis pieregulēja skaņu, mūzika kļuva naskāka un mūziķi paši atslābinājās, un miegs bija kā ar roku noņemts. Uz beigām es pat ritmā klapēju kāju un sejā bija parādijies smaids. Ļoti jauks koncerts, brīžiem ar melodisku romantiku, vietām – ar jaudu un enerģiju.
Interesants novērojums – pie lielās ģildes, un līvu laukuma tuvumā nav kur novietot velosipēdus. Katrs stabs un notekcaurule bija nokarināti ar velosipēdiem, jo citas novietnes nav. Dīvaini, vismaz pie pašas ģildes varēja nodrošināt nelielu novietni.
Atpakaļ ceļā šķērsojām akmens tiltu ar kājām (jo velosipēds bija tikai man) un uz to brīdi bija savilkušies nu tādi mākoņi, ka palika diezgan bail. Protams mēs jau neesam normāli, tā vietā lai sāktu skriet, izvilkām fotoaparātus. Beigās sēdināju Noru uz velo rāmja un visai smieklīgā veidā dzināmies uz māju pusi.
