Monthly Archives: August 2008

Brendi vs Es

Es atzīstos, es esmu brendu upuris. Dīvaini gan. Nav jau tā, ka es tērētu nesaprātīgu daudzumu naudas lai pirktu dizaineru drēbes – tieši pretēji, apģērbam cenšos iztērēt pēc iespējas mazāk, un taupu kur vien iespējams. Bet toties ja starp divām lētām precēm viena ir ar smuku nosaukumu – piemēram Levi’s bikses un whatever – Zara bikses – tad es noteikti mēģināšu atrast pēc iespējas vairāk iemeslu lai pirktu tieši Levi’s. Varbūt tapēc, ka iekšēji ir sajūta, ka teorētiski pazīstamam zīmolam būtu jābūt labākam. Es gan nezinu vai ir. Protams pie mums Latvijā tas ir grūtāk, jo šeit vēl ir visai izteikts brendofīlisms, pat mazus bērnus ietērpj no galvas līdz kājām D&G drēbēs (tās nu gan es nevaru ciest). Amerikā piemēram ļaudis brendiem mazāk pievērš uzmanību, un tādas Levi’s bikses mētājas RIMI analoga veikala drēbju nodalījuma atlaižu kaudzē. Bet brendi kontrolē cilvēku.

When deep space exploration ramps up,
it’ll be the corporations that name everything.
The IBM Stellar Sphere.
The Microsoft Galaxy.
The Planet Starbucks.

Like so many others, I had become
a slave to the lkea nesting instinct.

Like a coffee table in the shape of a yin-yang,
I had to have it.

The Klipsk personal office unit.
The Hovetrekke home exerbike.
Or the Ohamshab sofa with the Strinne green stripe pattern.

Even the Ryslampa wire lamps of
environmentally-friendly unbleached paper.

I’d flip through catalogues and wonder

“What kind of dining set
defines me as a person?”

– Fight Club

Melnā diena

11 Replies

Vakar nu gan bija viena tizla diena. Sākās protams ar to, ka kolēģis padarīja datoru nelietojamu (skat. iepriekšējo rakstu). Tad biju domājis braukt attīstīt izfotografēto filmiņu, bet īsteni amatieriskā vīzē pamanījos nepareizi veikt filmas attīšanas procesu, un atverot vāciņu, savu pirmo, loloto filmu, acīm redzami izgaismoju. Man gan ir tāda neliela cerība, ka kādu kadru vēl varēs glābt, bet nu to vēl redzēs. Itkā ar to vēl būtu par maz, izrādijās, ka BW filmiņas neviens attīstīt negrib (es biju domājis ka JVK ar to nodarbojas, bet nekā). Labi, tajā brīdī es jau biju samierinājies, ka nāksies pirkt bundžu un ķīmiju, jo tāds plāns tāpat jau bija kautkur dziļāk prātā paredzēts. Beigās vēl izdevās braucot mājup saplēst somai siksnu, un tā, ar visu fotoaparātu, gandrīz aizlidoja pa gaisu. Aizejot mājās izrādijās, ka plānotā bundžas aizņemšās arī nav iespējama, jo potenciālais aizdevējs no tās ir atbrīvojies. Un vēl izrādijās ka par 3 lietiņu atsūtīšanu no BH foto veikala, summā 40$, no manis vēlas 100$.

Njā, tā neko sev dieniņa. Protams lielākā škrobe par savu stulbumu ar to filmiņu, un es pat īsti nesapratu ko es izdarīju nepareizi, jo pēcāk pārbaudot manuāli izskatās ka viss bija okei. Pēc tam kad fiksi biju aizvēris vāku, un mēģināju tīt vēlreiz, tad gan viss nostrādāja kā nākas, nezinu kur bija vaina pirmajā reizē. Īsi sakot sviests.

Mac:Win = 0:1

7 Replies

Laikam baigi salielījos ar to ka pilnībā esmu pārgājis uz Mac lietošanu, jo šodien darbā atkal esmu ticis pie Windows. Problēma bija Latvenergo.

Raustījās, raustījās elektrība, līdz beigās nobeidza man laptopa barošanas bloku. Centīgais elektroniķis to itkā sataisīja, jo jauns maksā 59Ls, tad pārbaudījām – strādāja. Pēc tam pārbaudījām vēlreiz – un no mana Macbook Air power porta izzibsnīja pamatīgs uzliesmojums, pēc kura laptops pats gan strādā, toties USB ports vairs neiet, un power bloks sadega liesmās. Cerams, ka ASV garantija šo te ņems pretī, ja kāds uz turieni viņu aizvedīs tuvējā laikā, bet es savukārt pagaidām esmu atpakaļ pie XP.

Pirmā lieta ar ko viņš mani sagaidīja bija “invalid username”, jo izrādās tā nevar būt līdzīga “computer name”. Nākamais bija tas, ka ekrāna izšķirtspēja bija galīgi garām, bet jaunus draiverus es nevarēju dabūt, jo nebija arī tīkla kartes draiveru. Īsi sakot čikājāmies kādas pāris stundas, un tagad esmu atpakaļ. Ak jā, jaunais Skype beta for Windows tiešām ir kautkāds pilnīgs ārprāts.

Sigur Ros koncerts

2 Replies

Reizēm man liekas, ka koncertu un pasākumu biļetēm jāmaksā lētāk kaut vai tikai tādēļ lai atfiltrētu tos, kuri nāk pazīmēties. Pieguļošajos D&G krekliņos, tie nāk ar savām platīnblondajām meitenēm pasēdēt un pasmieties par to kas notiek, pabrīnīties par dīvaino publiku, un jocīgo grupu, par kuru iepriekš iespējams viņi ir tikai dzirdējuši no reklāmām. Un tad viņi staigā apkārt, labāko dziesmu laikā iet pēc alus, traucē ar sarunām, un es vispār nesaprotu ko viņi tur meklē. Kad K-Sunī rādija Heima, kura bija par brīvu, tur tādu nebija. Bija tikai “normālā”, strīpainajos džemperos tērptā publika.

Pats koncerts gan bija fantastisks. Nezinu vai ir cita tāda grupa, kas mani spēj aizkustināt gandrīz līdz asarām. Šai mūzikā ir tik daudz emociju. Patiesībā, tā nav tik daudz mūzika, tā ir emocija tīrākajā formā, rakstīta skaņās. Reizēm ir sajūta, ka klausoties šajās skaņās, es ielūkojos kāda saplosītajā dvēselē. Skaistums. Lielākās zvaigznītes par koncertu.

Geocaching

7 Replies

Lienča jau rakstīja, ko mēs četratā darījām pagājušajā weekendā, bet man jau arī jāuzraksta. Sākotnēji es par geocaching safanojos jau pirms vairākiem, kad uzzināju ka ir cilvēki, kuri meklē meridiānu un paralēļu krustpunktus, tur nofotografējas, un to visu publicē kautkur internetā. Tas bija ļoti sen, pirms laika kad es varēju pat sapņot par savu GPS iekārtu. Latvijā tādu krustpunktu nav daudz, ap desmit (nav man te globusa pa rokai).

Tad tālajā 2006. gadā es atradu kādu interneta portālu, kurš ideju bija attīstijis tālāk. Tas bija Geocaching. Es atceros, ka draugus mēģināju pierunāt pamēģināt, bet ideja noplaka un atkal aizmirsās.

Bet pirms pāris dienām man Nora atgādināja par šādu izklaidi, es atcerējos, ka man tai saitā ir reģistrēts lietotājs, un Melnās Mambas iedvesmots, beidzot pierunāju draugus iet pamēģināt.

Tiem, kas nezin kā tas viss strādā – ņem GPS ierīci, Geocaching.com portālu, tur izvēlas apslēptās “mantas” kuras mēģināsi atrast, tad dodies un to izdari, zinot tikai koordinātes (var jau ņemt talkā karti un norādes, bet tas nav tik interesanti). Pirmais mēģinājums bija diezgan neveiksmīgs, jo aizņēmāmies kādu PocketPC plaukstdatoru kurā instalētā GPS progammatūra vienkārši totāli neatbilda mūsu vajadzībām. Tā bija optimizēta staigāšanai/braukāšanai pa ielām, un konkrētu koordināti dīvainās vietās ar to atrast bija pagrūti. Tapēc tas viss beidzās ar fiasko. Bet vakardien es aizņēmos vienu Bluetooth ierīci, kura kopā ar manu Palm TX izveidoja visai labu GC sistēmu. Rezultātā atrasti 6 caches.

Pie kalnciema tilta esošā mantība gan atrodas tādā vietā kur es diez vai jebkad tikšu, ja vien tur atkal remonta dēļ neuzliks stalažas/sastatnes. Tur jālaižas lejā no tilta ar virvi, un jāšūpojas lai tiktu zem balsta.

Nu jā, un atrodot noslēpto kastīti, tajā var ko ielikt, un ko izņemt, pierakstīties žurnālā, un doties meklēt nākamo. Rīga pārpilna ar šīm slēptuvēm, tāpat kā pārējā Latvija, un teju katra cita pasaules valsts.

Iedvesmas paķerts pasūtiju normālu GPS ierīci, kas noderēs loģiski arī daudz kur citur – Garmin Vista HCX. Par to vēlāk, kad ieradīsies no tālā eBay.

Manas Mac programmas: Netnewswire

Dahon vellapēds

26 Replies

Saistībā ar to ko vakar rakstīju, izpētiju kas tie īsti par tādiem interesantiem riteņiem. Biju jau pāris reizes manījis filmās un vienreiz laikam arī Rīgā. Izrādās tie ir firmas DAHON salokāmie riteņi, kuri Latvijā laikam gan diemžēl pieejami tikai caur vienu pašu interneta veikalu. Kas ir tizli, jo neizmēģinājis riteni es nepirkšu.

Bet protams šiem riteņiem ir visai liels pievilcības faktors. Pirmkārt tie ir stilīgi un smuki, vismaz dzīvē tā man šķita. Arī bildes ir smukas. Otrkārt praktiskais faktors – ja es tiešām pārsvarā ar riteni braucu pa centru, tāds mazs salokāmais ritenis ir ļoti praktisks. Salokāms viņš aizņem tikai tādas palielas mugursomas vietu, darbā zem galda tādus divus var turēt tā ka pat nepamanīs. Mašīnā ieliek četrus un vēl koferim paliek vieta (atkarīgs no auto protams). Paņem līdz kautvai lidmašīnā. Labākais ka tādu riteni var dabūt sākot ar kādiem 270ls, kas velosipēdam ir visai maz. Normālie modeļi bija ap 350Ls, arī tas nav īpaši daudz.

Šādi tas izskatās salocīts:

Un šeit savukārt var aplūkot kā ritenis salokās, un kā ar to braucās.

Sigur Ros negaidīti

3 Replies

Šodien ceļā uz māju izdevās pieķert Sigur Ros dalībniekus Kjarri un Jonsi, kuri pa brīvības pieminekļa rajonu braukalēja ar smukiem saliekamajiem velosipēdiem. Patiesībā tieši dēļ velosipēdiem mēs šos arī pamanījām. Saņēmāmies un aizbraucām līdz viņiem, un sarunājām nofotografēties. Līdz ar to manā filmu aparātā vēl ir arī tāda bilde. Izrādās ka viņi meklēja kādus labus antikvariātus, līdz ar to ieteicām turēties tālāk no vecrīgas un norādijām ieteicamos virzienus. Tāds šodien piedzīvojums. Bilde būs pēc kādas nedēļas.

Diezgan tizli gan tagad sajutāmies, jo esam nožņaugušies un bez biļetēm uz koncertu. Moška kādam ir liekas biļetes :) ?

Amerikānis pērk Ābolu

7 Replies

Dažādos ārzemju forumos (nu pareizāk būtu teikt Amerikāņu) kā galveno anti-apple argumentu bieži min “I cannot afford it, therefore it sucks“. Tas protams pārfrazēts, ar manis pievienotu sāls devu. Labi, sākotnēji man tas likās pieņemams arguments, ja cilvēks var atļauties tikai paša komplektētu PC ar Celeron klases CPU, ļoti labi, lai viņš dzīvo.

Bet tad es sāku domāt tālāk. Bieži vien reģistrējoties tajos pašos ārzemju portālos, vai pildot dažādas anketas, man tiek jautāts ienākumu līmenis gadā. Līdz neseniem laikiem es personīgi pat neiekļāvos absolūtajā ienākumu minimumā kas norādīts pie iespējamajiem variantiem t.i. izvēlne sākas ar “up to 25K” gadā ko man vienmēr arī vajadzēja izvēlēties. T.i. bezmaz “bomži atķeksē šo”.

Atvainojiet, Latvijā tie 25K gadā ir visai labi ienākumi. Turklāt Amerikas ģimenes vidējie ienākumi esot 48K gadā (–U.S. Bureau of the Census). Apple laptops amerikā maksā sākot at 500Ls.

Can’t afford?

Tad jau drīzāk šiem cilvēkiem vajadzēja rakstīt “mana mamma teica, ka apple datoru nepirks kamēr es nedabūšu A+ matemātikā” .

Pussies

Par uzvalkiem, kāzām un sīkumiem

17 Replies

Ņemot vērā, ka pēc aptuveni divām nedēļām man jāpiedalās vienās kāzās (nu patiesībā tās ir manējās), tad nācās iet un meklēt uzvalku, kas patiktu arī man pašam. Jau iepriekš esmu teicis, ka uzvalki nav manas mīļākās drēbes, un diez vai ietu strādāt kompānijā kur tādā jāstaigā katru dienu, pat ja man maksātu divreiz vairāk.

Līdz ar to izstaigājām visus Rīgas veikalus kur tādas lietas var dabūt, sākot ar lielveikaliem un beidzot ar dīvainiem veikaliņiem uz barona ielas.

Beigās secinājums bija tāds ka vidējā uzvalka cena ir 109Ls, kas nav ne daudz, ne maz. Bet – es jau nebūšu traks un nepirkšu vienai dienai dārgu uzvalku, if you know what I mean. Simts latus var arī labāk iztērēt. Es, tā teikt, esmu praktisks cilvēks. Jā, un tad ienāca prātā pēdējais variants, paskatīties ko labu piedāvā Stokmann.

Pārsteidzošā kārtā, pēdējā vieta kur meklēt uzvalkus, apbalvoja mūs ar neiedomājamām cenām un izvēli. Ne jau tikai tas – uz atlaidēm piedāvātās preces bija labākas kvalitātes un man patīkamāka stila. Beigās nopirku gaišu, tīri labas firmas uzvalku par neiespējamiem 59Ls. Jā man arī pašam negribas ticēt.

Lai kā arī man pašam tas viss nepatīk, pēdējās pirmskāzu nedēļas tomēr sāk palikt nedaudz stresainas (ne priekš manis gan) un visi te ņemās un skraida, neklausoties manos “izbeidziet ņemties” norādijumos. Esmu viens no nedaudzajiem (acīm redzot), kuri uzskata ka kāzām iztērēt milzu naudu ir nelietderīgs neprāts, un, ka ko smuku un nelielu var noorganizēt arī par budžeta līdzekļiem. Kāds arī joprojām ir mērķis. Bet rezultējošo summu mēs uzzināsim pēc tam, un es ceru ka tā netuvosies četrciparu skaitlim.

Bet praksiskās lietas pie malas – biļetes uz Taizemi jau ir nopirktas jau ar vienādiem uzvārdiem, un pēc pāris nedēļām jau mūsu iniciāļi izskatīsies identiski. Vai mēs paši mainīsimies? Es ceru ka ne, un viss paliks tik pat labi cik ir.