Kamēr Nora ir komandējumā, es skatos iekrājušās zombiju filmas.

Ja 28 Weeks ir tāda drūma un bezcerīga eiropas stila spriedzes filma, tad šī ir pavisam citas kategorijas. Sākums likās intriģējošs, arī uzfilmēts daudz smukāk un grandiozāk – būtībā jau holivudiskāk. Sižetā tiek stāstīts par to kas notika pēc otrās daļas – vīruss pārņēmis visu pasauli, lielākā daļa pārvērtušies par zombijiem, tikai lielie ļaunie zinātnieki sēž zem zemes kautkādā zinātnes kompleksā, un cenšas pieradināt zombijus.

Neskaitot smukos skatus, smuko aktrisi un brīžiem labos specefektus – Filma ir pilnīgs mēsls. Iedomājieties krustojumu starp Superman, Tomb Raider un Army of Darkness.

Šajā filmā netrūkst salkanu mīlas ainu kurām nav sakara ar sižetu, absurdu, uzreiz atpazīstamo, nolemto tēlu rīcību, neiespējamu supervaroņu stila action, heavy metal skaņas celiņu un protams – gumijotu zombiju. Ļaunie zinātnieki uzskatās pēc krievu mafijas un staigā saulesbrillēs arī savos pagrabos, visi brauc ar Hummer arī ja filmā tiek pateikts ka benzīna īpaši nav, galvenā varone lec trīskāršus salto, lai demonstratīvi nocirstu galvas vairākiem zombijiem uzreiz, un … wait for it … viņai ir supervaroņa spējas.

Te trūkst tikai ninzju ar elektriskajām ģitārām.

Divnieks, un tikai par minētajiem smukumiem.

Turpinājums filmai 28 Days later, kurā stāsts bija par vīrusu, kas pārņem Lielbritāniju un tās iedzīvotājus pārvērš par tādiem kā zombijiem (lai gan tehniski zombijs ir kāds, kas atdzīvināts no mirušajiem).

Šī filma notiek 28 nedēļas pēc pirmās filmas notikumiem, laikā kad “zombiji” ir nomiruši no bada. Daļu Londonas teritoriju mēģina atjaunot NATO, bet protams kautkas noiet greizi.

Filmu parpilda totāla bezcerības izjūta, katrs, kurš liekas kļūs par galveno varoni – agrāk vai vēlāk mirst, filma ir pārpilna ar haotisku kameras kratīšanos, un – kā jau parasti – muļķīgu cilvēku rīkošanos. Filmai ir tāds Angļu filmu stils, daudz klusuma, maz mūzikas, maz patosa. Viss beidzās daudz bezcerīgāk nekā iesākās, un būtībā viss ir FUBAR.

Sešarpus.